Читаем Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums: stāstu krājums полностью

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums: stāstu krājums

— Ja mums būtu darīšana kaut vai ar vielu, kurai piemīt dīvainas īpašības, reakcija nebūtu mainījusies, atkārtojoties vienādām darbībām. Magnēts taču vienmēr paliek magnēts. Plato ir sistēma, kas spējīga pārkārtot, mainīt mijiedarbību ar apkārtējo vidi. Vai tu zini, kas tas ir?

— Nu?

— Informācijās iekārta, ko radījuši vai nu izmirušie Anizatellas iedzīvotāji, vai atnācēji no zvaigznēm.

— Oho! Tu jau esi aizrunājies līdz fantastikai … Man tagad vajadzētu sajūsmināties. Bet es domāju, ka tavu ģeniālo ideju var eksperimentāli pārbaudīt.

— Kā?

— Ka tad parbauda tāda veida mašīnas? Uzdod jautājumus, saņem atbildes, — sacīja Jans pieceldamies.

— Bet tad jāzina, kur šai mašīnai ir pievads un pēc kādas sistēmas tā programmēta.

— Tīrais nieks. Tas jau tāpat skaidri redzams. Pievads ir visa plato virsma. Tā taču reaģēja uz pieskārieniem. Bet kods, kods … — Jans sarauca pieri. — Kods var būt dubults, — viņš apņēmīgi noteica.

— Labi, varam pamēģināt. Ja jau plato konstatē formu, jebkuri divi dažādas konfigurācijas priekšmeti var noderēt…

— Par signāliem «jā» vai «nē». Varam ņemt to pašu matu suku un transportieri.

Viņi atgriezās pie plato.

— Ko mēs jautāsim?

— Divreiz divi —- četri, protams ..,

— Viņa rēķina, — beidzot sacīja Mihails, — turklāt labi rēķina.

— Jā, tas ir plato ar saprašanu. — Jans brīdi klusēja, tad piebilda: — Pat mazliet neomulīgi.

— Pag, — ātri iesaucās Mihails, — uzdo- sim kādu sarežģītāku jautājumu, lai aprēķina apļa laukumu.

Bet plato izturējās ļoti savādi. Tas neaprēķināja vis apļa laukumu, bet gan riņķa līnijas garumu, nevis trijstūra laukumu, bet tā perimetru, nevis lodes tilpumu, bet atkal ekvivalento diametru.

— Kaut kāda defektīva domāšana, — sacīja Mihails.

Viņi uzdeva desmitiem jautājumu — lika noteikt piramīdu, konusu un kubu tilpumu, bet plato ikreiz stūrgalvīgi paziņoja, cik gara ir lauzta līnija, kas iezīmē stereometrisko figūru pamatus.

Diena gāja uz beigām.

— Šodienai pietiek, — teica Jans. — Iesim …

— Paklau … Un ja nu tas ir divdimen- siju? — jautāja Mihails, kad viņi jau tuvojās raketei.

— Kā tā?

— Man tas ienaca prātā, tiklīdz ieraudzīju pēdas.

— Bet kāpēc?!

— Tu taču pats ievēroji, ka plato nespēj iet pāri «robežai… Un… un tam nav pieejama stereāmetrija.

— Bet ari plakne tas risina tikai ar peri- letru saistītus uzdevumus.

— Tā jau ir tā lieta! Tas nespēj apjēgt aukumu.

— Kas par muļķībām!

— Bet vai tu pats vari kaut vai visvien- āršāko kubu ieraudzīt uzreiz, no visām usēm?

— Varu. — Jans apstājās. — Taču, pag…

— Tas jau ir tas joks. Tu nekad neredzēsi airāk par trim šķautnēm! Bet tagad iedomā- ies, ka šis plato ir plakans Visums, kurā nājo divdimensiju būtnes, kas ne vien ne- pēj pārvietoties trešajā dimensijā, bet pat ievar to iedomāties. Un arī mēs ar tevi, nor- tiāli trīsdimensiju puiši, nokļūdami uz plato, sam nonākuši viņu pasaulē. Vai saproti?

— Tad tādēļ ir kontūras! Vienmēr tikai ;ontūras. Viņiem mēs esam tikai pazoles, ilaknes, kaš tieši saskaras ar plato … Jā, iet kāpēc viņiem nav aptverams plakanas igūras laukuma jēdziens?

— Tāpēc ka tā ir slēgta figūra! Viņi taču ;pēj redzēt vai vēl kaut kā sajust tikai līnijas, :as atrodas viņu plaknē. Jebkuru priekš- netu viņi uztver tikai kā līnijas. Tiem nevar )ūt figūras jēdziena. Citādi taču viņiem vaja- izētu kaut mazmazlietiņ pacelties virs plak- īes, un tas nozīmē ieiet trešajā dimensijā, fa iedomājamies, ka viena no šīm būtnēm saceltos virs plaknes, tad taču tā pilnīgi aiz- etu no tai līdzīgo būtņu pasaules, pazustu, izzustu nezināmā virzienā. Vai saproti? — Viņš gandrīz vai kliedza.

— Tātad, kad mēs no plato aizvācām lietas vai pārvietojāmies pa to paši, arī mēs tām iz- zudām pavisam neaptveramā veidā?

— Protams!

— Velns parāvis! Tad ir saprotams, kāpēc aparāti izturējās tik savādi. Ja nav dziļuma, urbšana zaudē jebkādu jēgu. Izturība arī. Tie visi taču ir trīsdimensiju pasaules atribūti.

— Jā, jā, — viņu pārtrauca Mihails. — Figūras centru viņi nepavisam nespēj aptvert! Viņu pasaulē tā nemaz nav, jo arī pašu figūru tādu, kāda tā ir īstenībā, viņi nespēj ieraudzīt.

— Tas taču ir ārkārtīgi interesanti… pat ja tu maldies! Cik žēl, ka pienācis laiks lidot prom!

— Man neliek miera viena doma, — klusu teica Mihails. — Pat to iedomāties ir nepatīkami … Ko tad, ja kaut kur ir kādas citas būtnes, kas mums ar tevi ir tikpat neaptveramas kā mēs šīm … divdimensiju?

М. Емцев, Е. Парнов ПОСЛЕДНЕЕ ПУТЕШЕСТВИЕ ПОЛКОВНИКА ФОСЕТТA

Издательство «Зинатне»