Pusnakts akademija. Dzimis pusnakti

– Tapec, ka Pelisay kundze jus nosauca par Salamanu Puki. Jusu gimene ir vecaka un lielaka starp visam vampiru gimenem.

– Tatad man ir daudz radinieku? – es biju neizpratne.

Pieradusi pie ta, ka mana vieniga gimenes locekle bija mana mamma, nebiju gaidijis tadu lomu. No vienas puses, si zina mani bezgala iepriecinaja, jo vienmer gribeju, lai man butu vecvecaki, brali un masas, un visi sie troksnainie, jautrie svetki, kad pulcejas kuplas gimenes un davina daudz, daudz davanu. Bet no otras puses…

Radinieki var beigties ar sartumu.

Tresa kursa students mani atkal nolaida uz zemes:

– Neesmu parliecinats. Pukis ir gints visparpienemtais nosaukums, bet no pirma Puka, saskana ar vesturi, naca daudzi zari. Ja nemaldos, vinam bija cetrpadsmit deli. Bija ari meitas, bet katra apprecejas un sanema jaunu klana vardu. Labak pajautajiet savai matei par saviem radiniekiem, kad rodas iespeja.

"Ja tas izradisies," es noputos, atceroties, ka es biju gaidijis atbildes astonpadsmit gadus un ka es joprojam neesmu sanemis.

Bet man joprojam bija kada nojausma. Pelisay kundze teica, ka es esmu Pukis no sava teva puses. Interesanti, vai vins vel ir dzivs? Un ja ta, kapec es vinu nekad neesmu redzejis? Pat ja vinu attiecibas ar mati bija patiesi nejausas un uz vienu nakti, vai tiesam vinu visus gadus nebija parnemusi zinkariba, lai uzzinatu, kas vinam ir dzimis?

Vai ari vina mate vinam vienkarsi nepateica, ka ir stavokli?

– Klau, bet izradas, ka vampiriem var but berni? – sis fakts, iespejams, mani parsteidza visvairak.

Tas ir pilnigs pretejs gramatas un filmas aprakstitajam!

Jautriba dzirkstija Nirelas acis.

– Dabiski. Mums kaut ka javairojas. Kadi jautajumi?

– Bet, protams!

Sezot ertak, visu kermeni pagriezu pret puisi.

– Kad iegajam biblioteka, bija diena, bet mes devamies prom no sejienes nakti. Kas seit notiek? Vai laika joslas atskiras?

Atbildot vins nobolija acis, it ka es butu teicis pilnigas mulkibas. Bet es nolemu neapvainoties, jo tas ir interesanti.

– Varetu teikt ari laika joslas. Tulit ir skaidrs, ka jus esat viens no Nakosajiem. Tumsaja puse vienmer ir nakts, Sallij. Visas dienas garuma un jebkura laika – un ta tas ir bijis vairak neka divus gadsimtus. Tas bija raganas, kuras burveja, jo tie, kas dzimusi tiesi pusnakti – dienu krustpunkta – nejutas labi dienas gaisma. Bet vampiri uz sauli reage asak neka citi. Musu koncentracija samazinas, paradas miegainiba, speka zudums un neaizsargatiba. Mes novajinam musu acu prieksa. Un, starp citu, par acim: tas ir jutigas pret sauli. Dzirdeju, ka musejie otra puse nesa tumsas brilles vai specialas cietas lecas.

Lecas… gandriz nolecu uz vietas ar atzinu, jo puisis teica absoluto patiesibu. Kops bernibas man asaroja un sausmigi sapeja acis, skatoties saule. Es pat neatcerejos, kad pirmo reizi uzliku lecas: biju par mazu, bet kops ta laika vairs neesmu gajis ara bez tam.

Pirma lieta, ko es izdariju no rita, nomazgaju seju un ievietoju lecas. Bet pat ar viniem musu logi vienmer bija aizsegti ar bieziem aizkariem.

Nirelam bija taisniba par visu. Pat ja sis lecas bija izgatavotas no cietas vielas. Vini jutas kaut kur starp stiklu un plastmasu.

Raustidamas gribeju vinam paradit lecas, mierigi gaidot sparnos kombinezona kabata, tacu laikus aptureju sevi. Ja es veletos, lai visi apkartejie mani uzskatitu par parastu cilveku un lautu man mierigi iet uz visam cetram pusem, tad man nevajadzetu dizoties ar saviem vaibstiem.

Jo jebkura no sim iezimem jau padarija mani par vampiru un lidz ar to ari par Midnighter akademijas ieslodzito.

Ta ka mans gids izradijas tik runigs, sakosladams apakslupu, es tomer nolemu uzdot atklatu jautajumu:

– Nirel, vai mes esam briesmoni?

Mani vajaja domas par medniekiem. Vai ne velti vini nolema iznicinat vampirus? Varbut vesture bija kaut kas, par ko bezzobainajiem vegetariesiem joprojam bija kauns?

– Sallija, vai es izskatos pec briesmona? – vini man negaiditi maigi, bet diezgan nopietni jautaja.

Es izaicinosi skatijos uz vinu augsa un leja.

– Tu? Tu neesi.

– Un tu ne. Tatad mes neesam briesmoni. Jusu mate pareizi teica: mes saglabajam lidzsvaru cilveku pasaule. Mes palidzam tiem, kuri atrodas uz katastrofas robezas, vai zinat?

Viegli panemis manu roku, vins ar ikski viegli noglastija manas rokas aizmuguri. Es sastingu no soka, baididamas pat atvilkt elpu.

"Vai tu tagad atnem manas emocijas?" – vina izspieda, ieklausoties sava kermeni.

– Kas? Ne. Protams, ne. Es vienkarsi panemu tavu roku, lai atbalstitu tevi. Jums sobrid noteikti ir gruti.

Tresa kursa studente humoristiski pasmaidija.

Acumirkli atraudama roku no vina, es noversos un saburziju spalvas. Viss, kas man sobrid bija vajadzigs, bija puisis, kurs visu saprata. Es peksni jutos ta, it ka butu tiksanas pie psihoanalitika, lai gan man nebija ne jausmas, ka vini to visu dara, nevis televizijas sova.