Rietumos no ēdenes

- Nedomāju vis. Bet tam nav nozīmes. Ja maragi mums uzbruks, nebūs vajadzības šaut pa lielu gabalu. Inde iedarbojas uzreiz. Dzelkšņa ķertais pakrīt, sastingst un tūdaļ arī mirst. Tagad tikai mācīsimies likt šo rīku lietā.

Keriks sniedza ieroci Herilakam un nejauši uztvēra kustibu debesīs. Putns, liels putns!

- Ātri pie lokiem! — viņš iesaucās. - Tas ir plēsoņa, tas pats, kurš ziņo maragiem. Tas nedrīkst atgriezties! Nošaujiet viņu!

Mednieki, daudz neprātojot, grāba lokus, ievietoja stiegras bultu gropēs un gaidīja putnu piķējam. Tiklīdz platie spārni nošalca pār galvu, nostrinkšķēja arī abas stiegras. Bultas tiešā tēmējumā traucās augšup un iecirtās putna rumpi. Tas aprauti ieķērcās, kūleņoja lejup un iegāzās ūdenī.

- Neļaujiet straumei to aiznest! — Keriks uztraucās. Viņš steidzīgi nolika zemē hezocanu un nepaspēja vēl atliekties, kad abi pārējie jau metās upē. Ortnars, brašs peldētājs, pirmais sasniedza upuri, satvēra aiz spārna un virpuļoja straumē kopā ar savu lomu. Tas izrādījās par lielu; nācās pagaidīt piepeldam arī Herilaku un bīdīt to uz krastu divatā. Abi mednieki izžulgušos kažokos izrāpās krastā un izvilka smiltis ari milzonīgo putnu.

- Vei, te, uz kājas! — Keriks norādīja. - Šis melnais zvēriņš.

Putns bija izlaidis garu, bet sīkais piedēklis — ne. Tā nagi cieši aptvēra zviņaino kāju. Radījuma ārienē nebija nekā, kur skatu piesiet, izņemot uzpampumu vienā sānā. Herilaks pietupēs aplūkot būtni tuvāk, bet piepeši atsprāga atpakaļ, jo pret viņu atvērās acs, cieši uzlūkoja un atkal aizvērās. Mednieks pacēla šķēpu, bet Keriks apturēja viņu.

- Tam laika allažiņ pietiks. Vispirms mums tas jāparāda medniekiem, jāparāda acs, kas mūs novēro, un putns, kas to nes. Šie ir tie radījumi, kas uzrāda maragiem mūsu atrašanās vietu. Reiz to redzējuši, mednieki viņu pazīs arī turpmāk. Kur vien tāds parādās, viņš jānobeidz. Kamēr maragi nezinās, kur mūs meklēt, uzbrukuma nebūs.

- Tev taisnība, margalu, — Herilaks atzinīgi piezīmēja. - Tu esi tas, kas zina visu par šiem radījumiem.

Herilaks lietoja šo titulu brīvi un nepiespiesti. Tas izskanēja tik dabiski, ka Keriks pēkšņi sajuta uzbangojam lepnumu. Varbūt viņš arī medī sliktāk par citiem, jo viņa raidītās bultas bieži vien neatrod mērķi, toties viņš pazist maragus, bet citi — ne. Lai arī uz viņu nevar paļauties medībās, pietiek, ka kaut vienā lietā viņš ir vadošais.

Vīri uzvēla putnu plecos un stiepa uz nometni.

Neviens nekad nebija redzējis tik milzīgu lidoni. Mednieki izstiepa spārnus uz sāniem un ar soļiem nomērīja to platumu. Visi apbrīnoja arī bultu trāpījumus: abas ieurbušās tieši krūtīs. Bērni pinās pa kājām un centās pataustīt medījumu, bet lielie gaiņāja viņus projām. Kāda sieviete noliecās, iebakstīja ar pirkstu melnā bumbuļa sānos un iespiedzās, jo piepeši uz viņu blenza acs. Visi to pamanīja un pārsteigumā staipīja kaklus. Herilaks izrāva bultas, un abi ar Ortnaru pameta pūli.

- Lai nu mēs iemācītos ar nāves nūju šaut tikpat precīzi kā ar loku, — viņš noteica.

Pret vakaru mednieki ar jauno ieroci jau rīkojās tikpat brīvi kā Keriks. Ortnars iebaroja tam kaltētas gaļas skrandu un aizbīdīja mutīti ciet.

- Ar šo medībās nekad netrāpīsi briedim, — viņš nogrozija galvu. - Grūti notēmēt, arī dzelkšņi nelido tālu…

- Briedi mēs noguldīsim ar šķēpu vai bultu, — Herilaks mierināja. - Šie mums noderēs pret maragiem ceļā uz dienvidiem.

- Pirms uzsākam ceļu, visiem medniekiem vajadzētu prast ar šo apieties, kā nākas, — Keriks aizrādīja, — citādi mēs nevaram nekur iet.

Mednieki apmazgājās upē, un cepeša smarža jau aicināja viņus atpakaļ pie teltīm.

Skaidrās debesis metās tumšas, un kā dzirksteles no ugunskuru šaudīgajām liesmām tajās izbira spožas zvaigznes. Vīriem gaļu izsniedza Meritha; tepat grozījās ari aladjekss Freikens. Katru nakti vecais vīrs bija uzturējies pie cita ugunskura, kur runāja ar ļaudīm par lietām, ko zināja tikai viņš. Tagad viņš neticīgi blenza uz Keriku, kurš, kā rādās, zināja to, ko nezina viņš pats. Herilaks ievēroja šo skatienu un novirzīja vecā uzmanību.

- Man izgājšnakt rādījās sapnis, ka es kopā ar pārējiem medīju mastodontu, — viņš ierunājās. Freikens pamāja ar galvu un turpināja šmakstināt lūpas pār karstās tējas kausu. - Kāpēc tā? Es tikai reizi esmu medījis mastodontu, un tolaik biju ļoti jauns…

- Šoreiz tas nebiji tu, kas medīja. Tā bija tava tharma, — vecais vīrs paskaidroja. Ap ugunskuru iestājās klusums, jo visi bijīgi klausījās. - Kad mēs nomirstam, tharma pamet ķermeni uz visiem laikiem, bet arī mums dzīviem esot tā miegā reizēm klejo. Tava tharma bija izgājusi no tevis un medīja. Lūk, tā. Tieši tāpēc mednieku nedrīkst modināt no dziļa miega, jo viņa tharma var būt projām un pamodināts viņš mirs, jo tharma pamet ķermeni, kad mirstam. Uz visiem laikiem. Ja nomirušais bijis varens mednieks, viņa tharma pievienosies citām tur, zvaigznēs.

Viņš pieklusināja balsi, kura tagad ieskanējās čērkstoši.