Rietumos no ēdenes

- Bet piesargieties no mednieka, kurš dzīvojis nekrietni un nesis citiem postu, jo gadās arī tādi mednieki. Kad mirst šāds mednieks, viņa tharma paliek tepat tuvumā un turpina kaitēt citiem. Ar krietniem medniekiem tā nenotiek. Viņu thar- mas būs tur, augšā, lai visi var redzēt. Stipra mednieka tharma atnāks pie mums sapni, lai palīdzētu un brīdinātu no briesmām.

Keriks klausījās, bet neiebilda. Viņš atcerējās tamlīdzīgus vecā Ogatira stāstus no bērna gadiem, atminējās, kā, miegā laizdamies, bija trīcējis bailēs no apkārtklīstošajām tharmām. Tagad tie šķita tirie blēņu stāsti. Jilanē ņirgtu par šādām pļāpām — tharmas, zvaigznes… Viņām nāve nozīmēja dzīves beigas bez jebkādas mistikas. Viņas zināja, ka zvaigznes atrodas tik tālu, ka to pastāvēšana nevar jūtami ietekmēt notikumus uz Zemes. Savulaik Žekaka viņam kaut ko klāstīja par zvaigznēm: tās esot karstas, Mēness — auksts, bet planētas — kaut kas līdzīgs Zemei. Tā bija īstenība, bet šī te — tukša muldēšana. Tomēr, palūkojies apkārt, Keriks samanīja sejās tikai bijibu un ticību, un nolēma, ka nav ne īstais laiks, ne vieta apgaismot viņus šajās lietās.

Kad Freikens piecēlās, lai dotos pie cita ugunskura, vairums viņam sekoja. Palika tikai daži, kam bija ko pārrunāt. Neviens pat nemānijā, ka viņiem tuvumā piesēdās meitene ar lielu putna spalvu vīkšķi rokā. Keriks atcerējās, ka viņu sauc Farlana un ka viņa ir Kelimanus meita. Slaida un stalta, mati biezā vilnī klājas pār muguru… Kad viņa spraucās Kerikam garām, cieši piespiežoties viņa augumam, jaunekli pārņēma nepazīstamas izjūtas un viņš nemierīgi sadīdījās. Meitene apgāja ugunskuram apkārt un apsēdās blakus Ortnaram.

- Tās ir tā lielā putna spalvas, kuru tu nošāvi, — viņa teica. Ortnars pamāja ar galvu, nepievērsdams uzmanibu.

- Tās varētu iešūt tavā tērpā, lai citi zina, kā tev klausa loks. - Viņa mirkli svārstījās. - Es tev tās varētu iešūt.

Ortnars krietnu brīdi domāja, lidz beidzot acīmredzot piekrita.

- Es tev parādīšu tērpu.

Viņš pazuda tumsā, un viņa sekoja.

Mednieki, šķiet, to nemaz neievēroja, bet Keriks nejauši uztvēra viena skatienu; tas smaidīja un piemiedza aci. Tikai tad, kad pāris bija izzudis skatienam, mednieki sāka sačukstēties un viens skaļi iesmējās.

Kaut kas notiek. Keriks saprata — notiek kas svarīgs, bet neviens nestāsta, kas. Viņš klusēja, tik ļoti kaunēdamies par savu nezināšanu, ka baidījās jautāt.

Kad Keriks atgriezās, Ortnara teltī nebija, un tikai no rīta viņš ievēroja, ka pazudušas ari visas mednieka mantas.

- Kur ir Ortnars? — viņš apjautājās.

- Guļ citā teltī, - Herilaks strupi atbildēja un nešķita noskaņots turpināt. Keriks sāka apjaust, ka tanu, tāpat kā jilanē, dzīvē ir lietas, ko dara, bet neapspriež. Tomēr, ja reiz viņš ir tanus, viņam tas jāzina. Nāksies visu noskaidrot, tikai jāizdomā, kā.

Nometnes nojaukšanas jezgā Keriks izmeta no galvas Ortnara mīklaino rīcību.

Laiks doties uz dienvidiem — pretī nezināmajam.

X

Ulfadans, labi pārzinādams apkārtni, noteiktā solī veda ļaudis caur brikšņiem uz dienvidiem līdz pat vietai, kur mežs kļuva skrajāks un priekšā pavērās plašs līdzenums. Te viņš lika visiem apstāties un vērsās pie Kerika ar ziņojumu.

- Priekšā redzama prērija. Esam apstājušies, kā tu liki, margalu.

- Labi, — Keriks teica. - Mēs ar Herilaku jau izspriedām, kā rīkoties, kad iziesim klajumā pie maragiem. Ja mēs virzītos, kā raduši — vienā virknē — , mēs būtu neaizsargāti un ik bridi pakļauti uzbrukuma iespējai no visām pusēm. Mežā mastodonti iet viens aiz otra, jo eja starp kokiem ir šaura. Ja reiz koku nav, mums jāizkārtojas citādi. Lūk, ko mēs nolēmām!

Mednieki sadrūzmējās visapkārt, lai redzētu, kā Keriks noliecies ar koku ievelk zemē apli.

- Mums jāiet šādi. Mastodonti čāpos grupā, plecu pie pleca. Herilaks ar vienu mednieku grupu virzīsies pa priekšu, jo viņš ir sakripeks un vadīs ikvienu cīņu pret maragiem. Bet uzbrukums var ķert arī no sāniem vai aizmugures, tāpēc modrība nepieciešama visās pusēs. Tu, Kelimanu, ar saviem medniekiem iesi gar kreiso sānu, Ulfadans — gar labo. Visi — bruņoti ar nāves nūjām, kā ari lokiem un šķēpiem. Šādā veidā, mednieku ieskauti, samadi viducī būs drošībā…

Viņu pārtrauca trauksmes sauciens: kliedza kāds zēns, kurš novēroja mežu. Mednieki apcirtās un izslēja ieročus. Starp kokiem bija parādījies savāds mednieks, kurš nekustīgi stāvēja un lūkojās uz viņiem. Izskatījās, ka tas pieder kādam samadam no kalnu viņas puses, par ko liecināja tāšu stulmi zem ceļiem. Viņam pretī izgāja Herilaks. Atstatumam samazinoties, svešais pieliecās un nolika šķēpu zemē. Herilaks izdarija tāpat, un svešinieks kaut ko uzsauca. Herilaks pakratīja galvu un pagriezās pret pārējiem.

- Viņš runā, bet es īsti nesaprotu…

- Ar viņu runās Nūesfārs, — Ulfadans teica. - Viņš ir medījis aiz kalniem un zina, kā viņi runā.

Nūesfārs atstāja savu šķēpu un devās pie svešinieka; citi tikai skatījās. Mednieki pārmija pāris vārdu, un Nūesfārs pārtulkoja.