Rietumos no ēdenes

Zeme bija bagāta un medības — tik raženas, ka šķita — bultu smailes teju teju būs jau nodilušas. Ari gadalaiks acu priekšā mainījās. Pirms došanās ceļā, no kokiem jau sāka raisīties lapas un ziema draudīgi atgādināja par sevi ar salnām naktīs. Tagad laiks šķita ritam atpakaļgaitā un viņi atgriezās siltajā gadalaikā. Pat naktīs vairs nebija vēsi, bet dienās nācās atbrīvoties no ādu tērpiem un ļauties saules stariem kā vasarā.

Kādu dienu lielā upe nonāca pie vēl varenākas straumes un ieplūda tajā. Bija gan tikai agra pēcpusdiena, bet Herilaks apstādināja gājienu un saaicināja pie sevis Keriku un samadarus.

- Šī būs laba apmetnes vieta. Lūk, to stāvo noeju var izmantot, lai vestu lopus padzerties. Krauja naktī būs mums aiz muguras un atvieglos apsardzi. Lieliskas ganības mastodontiem, malka ugunskuriem…

- Ir vēl agrs, — Ulfadans aizrādīja, — tu domā jau apstāties?

- Tieši tāpēc es jūs saaicināju. Mēs uzsākām šo gājienu ar vienu vienigu mērķi: aiziet, kur siltāks. Nu esam to veikuši. Pienācis laiks izlemt, kur tad rīkojam ziemas apmetni. Tas rūpīgi jāapsver.

- Mēs tikko sastapām lielu baru pīļknābjainu maragu, — ierunājās Kelimanus.

- Tā vien prasās kādu nogaršot.

- Man arī roka niez pēc šķēpa, — Ulfadans, acis piemiedzis, pavērās pār upi.

- Jau kur tas laiks, kopš pēdējo reizi medījām!

- Tāpēc es saku: paliksim šeit! — Herilaks aplaida skatienu visapkārt, un mednieki palocīja galvas.

- Es prātoju par maragiem, kuri staigā kā tani, — atgādināja Keriks. - Nevajadzētu viņus aizmirst.

Ulfadans saviebās.

- Mēs neesam redzējuši nevienu lielo putnu. Viņi nevar zināt, kur mūs meklēt.

- Nekad nevari būt drošs, ko viņi zina un ko ne. Viņi izsekoja un iznicināja Amahasta samadu, un tolaik viņiem putnu vēl nebija. Lai kur ari mēs būtu, lai ko darītu, nedrīkst viņus aizmirst.

- Un ko tu piedāvā, margalu? — Herilaks vaicāja.

- Jūs esat mednieki. Paliksim še, ja tā ir jūsu griba. Bet šajā vietā dienu un nakti jāstāv sargam un jāvēro, vai no upes nedraud uzbrukums. Vei, cik plata kļuvusi upe! Kaut kur tepat uz dienvidiem tai jāieplūst okeānā. Tiklīdz maragi uzzinās, kur esam apmetušies, okeāns un upe var kalpot viņiem par piebraucamo ceļu.

- Margalum taisnība, — Herilaks secināja. - Kamēr vien uzturamies šeit, ir jāgādā par drošību.

Ulfadans, pieri raukdams, ar skatienu iztaustīja kailo nogāzi.

- Līdz šim mēs allaž esam apmetušies koku aizsegā. Šeit ir pārāk klajš.

Keriks atcerējās Alpīsaku, kas arī atradās pie upes, bet bija labi apsargāta.

- Lai aizsargātu savu apmetni, maragi audzē varenus kokus un ērkšķu krūmus. Mēs neprotam audzēt kokus, bet varam sašķīt ērkšķu krūmus un sakraut aizsardzības līnijā. Tas pasargātu no sīkākiem zvēriem un dotu laiku nošaut katru lielo, kas lauztos cauri.

- Tā mēs nekad neesam darījuši, — Kelimanus iebilda.

- Mēs nekad neesam bijuši tik tālu dienvidos, — Herilaks atgādināja. - Darīsim, kā liek margalus.

Kaut ari vadoņi bija iecerējuši še uzturēties tikai vienu, divas naktis, apmetnē sāka ritēt diena pēc dienas. Upē zivju, ka biezs, medības gāja no rokas, — neko lieliskāku nevarēja pat iedomāties. Piļknābju bariem reizēm nevarēja saskatit otru malu. Tie skrēja ātri, toties izrādījās bezgala stulbi. Pietika parādīties mednieku bariņam, lai viņi trauktos projām, un, ja viss izdevās, citi ar šķēpiem un šaujamlokiem jau gaidīja slēpni — tieši priekšā. Bet dumjās galvas nemaitāja ātro kāju gaļas lielisko garšu.

Medībās veicās, mastodonti nobarojās, un viss runāja par labu šai ziemas apmetnes vietai, ja karsto laiku vispār varēja saukt par ziemu. Un tomēr — gadalaikus neapturēsi. Dienas saruka, bet naksnīgajā debesī pamazām saradās ziemas zvaigznāji. Ērkšķu siena pieņēmās biezumā, un, kaut ari nekāds lēmums netika pieņemts, pamazām visi sarada ar domu, ka jāpaliek vien būs šajā upju satekā.

Sievietes ar garā ceļojuma beigšanos šķita apmierinātas ne mazāk kā mednieki. Tu ej, izkrauj mantību, gatavo ēst, savācies, atkal ej, — šāds smags darbs aizpildīja visu laiku un neļāva paveikt neko citu. Tagad viss mainījās uz labo pusi — teltis uzceltas uz palikšanu, apkārtne iekārtota. Netrūka ēdamu sakņu, bija parādījušies kaut kādi neredzēti, brūngandzelteni bumbuļi. Pelnos cepti, tie izrādījās tīkami saldi.

Bija gan ko darīt, gan ko pārspriest. Sākumā Harhavolas samads turējās nomaļus, jo viņi runāja citā mēlē un jutās svešinieki, tomēr visu samadu sievietes satikās pārtikas meklējumos un pēc brīža saprata, ka spēj sarunāties, jo svešā valoda tomēr līdzinājās marbakam. Bērni sākumā ķīvējās, līdz jaunatnācēji apguva marbaku un visas atšķirības aizmirsās. Arī vientuļās sievietes jutās apmierinātas, jo nu bija vairāk jaunu mednieku, ko nolūkot. Nekad vēl nebija redzēta tik liela ziemas apmetne. Trīs pilni samadi vienkop padarīja dzīvi notikumiem bagātu un aizraujošu.