Rietumos no ēdenes

Pat Armuna atrada zināmu dvēseles mieru, iejukdama lielajā sieviešu pūli. Tikai trīs vasaras viņa dzivoja ar Ulfadana samadu, un tās visas bija ciešanu pilnas. Samads, ko viņa atstāja, bija pārcietis bargu ziemas badu, un viņas māte Šesila bija pārāk izvārguši, lai pārdzīvotu pirmo ziemu jaunajā samadā. Tas nozīmē, ka, kamēr tēvs medīja, nebija neviena, kas viņu aizstāvētu. Puikas viņu izsmēja, un viņa centās zēnu klātbūtnē nerunāt, jo tad arī jaunās meitenes nebija labākas. Kad Bronds, viņas tēvs, otrajā ziemā neatgriezās no medibām, no pārējiem vairs nebija glābiņa. Tā kā Armuna bija spēcīga un dūšīgi strādāja. Meritha, samadara sieviete, ļāva viņai ēst pie sava ugunskura, bet necentās pasargāt no nemitīgajām ķengām. Sadusmojusies viņa pat pievienojās tām. lidz ar citiem saukādama meiteni par vāverģīmi.

Māte bija teikusi, ka tas viņai jau kopš dzimšanas. Šesila vienādiņ gānija sevi, jo reiz dziļa bada laikos bija nonāvējusi un apēdusi vāveri, kaut ari katram zināms, ka sievietei medit nav brīv. Tieši tāpēc viņas meita piedzima ar plati atstāvošiem priekšzobiem kā vāverei, un arī augšlūpa bija šķelta kā šim zvēriņam. Un ne jau tikai lūpa: pat mutes jumta kaulā aiz zobiem bija atvere. Mūža rītausmā tā bija traucējusi zīst pienu; meitenīte allaž aizrijās un brēca. Kad viņa sāka runāt, balss skanēja tik dīvaini, ka nav jābrīnās par citiem bērniem, kas viņu izsmēja.

Bērni joprojām meiteni apsmēja, tiesa gan, tikai drošā atstatumā. Viņai, tagad jau pieaugušai sievietei, bija garas kājas, stipras rokas un temperaments, kas vienīgais ļāva aizstāvēties jau bērnībā. Pat lielākie puikas turējās pa gabalu, jo Armuna prata rīkoties ar dūrēm. Zilas acis un asiņaini deguni mācīja pat pašiem stulbākajiem, ka šim briesmonim ar vāveres seju nevajag bāzties par tuvu.

Viņa auga vientulībā, bez draugiem. Staigājot apkārt pa apmetni, viņa bieži vien aizsedza sejas apakšdaļu ar ādas tērpa brīvo augšmalu. Arī savus garos matus viņa nereti turēja šādi.

Kamēr Armuna klusēja, pārējās sievietes piecieta viņas klātbūtni. Armuna klausījās, skatīja jaunos medniekus viņu acīm, dzirdēja viņu satraukto pļāpāšanu… Vecākā šajā grupā bija Farlana, un, kad Ortnars bija pievienojies samadam, tā nekavējās piesisties viņam, kaut ari pazina to vien īsu brīdi. Parastais citu samadu puišu iepazīšanas veids bija ikgadējās tikšanās. Tā tas lidz šim noticis. Bet tagad jau viss mainījās, un Farlana pirmā izmantoja pārmaiņas savā labā. Citas jaunās sievietes gan aptenkoja viņas drošo soli, toties viņai atšķirībā no citām nu bija sava telts un mednieks pie sāniem.

Armuna neizjūta greizsirdibu, — tikai dusmas. Viņa labāk par pārējām pārzināja mežus un klajumus: māte tika viņu pamatīgi mācijusi. Pēc ēdiena vākšanas viņa atgriezās ar pilniem groziem, kamēr citas jaunuves vaimanāja par zemes nabadzību. Viņa dūšigi strādāja, garšīgi gatavoja un pieprata vēl dažnedažādas lietas, kas būtu darījušas viņu iekārojamu jebkuram medniekam, tomēr turējās tālāk no viņiem, jo zināja, ka tie tikai smīkņātu. Šī doma iesvēta viņā niknumu. Redzot viņas seju, mednieki smēja, dzirdot runu, — atkal smēja. Tāpēc viņa klusēja un norobežojās. Vai vismaz centās. Tomēr, kopš Armuna ēda pie Merithas pavarda, viņai nācās pakļauties vecākajai sievietei. Viņa pienesa malku un grieza gaļu, un apsvilināja rokas, grozīdama to virs uguns.

Sniega nebija. Tumšākajā ziemas laikā gan lija lietus — silts, tomēr visai nepatīkams — , bet šo sīko neērtību nevarēja salīdzināt ar salā sastingušu, piesnigušu mežu. Pieeju medibām nācās mainīt, jo lielie pīļknābjaiņu bari bija atkāpušies uz milzu klajuma attālākajām platībām. Tik un tā — paugurainajās mežaudzēs uz austrumiem joprojām bija pulka medījamu maragu. Mednieku grupas devās aizvien tālāk paugurainā, bet tas saistījās ar zināmām briesmām.

Mednieku grupa atgriezās mājvietā jau krietni pēc saulrieta. Dienas bija sarukušas ļoti īsas, tāpēc tas nebija nekas neparasts; daži mednieki, sekojot upurim, nakti pat pārlaida mežā. Šoreiz tomēr kaut kas šķita nepareizi, jo atgriezušies mednieki, kolidz parādījās mājinieku redzeslokā, tūdaļ sāka skaļi klaigāt, ar saviem stieptajiem kaucieniem piesaistot ikviena uzmanību. Citi mednieki traucās atnācējiem pretī, jo skanēja arī saucieni pēc palīdzības. Pienākot tuvāk, atklājās, ka divus medniekus nes uz žagaru nestuvēm. Priekšgalā nāca Herilaks, drūms un noguris.

- Mēs vajājām aspirkstu maragus. Ķetnu marags slēpās aiz kokiem. Tas uzbruka un paspēja sadarīt briesmu lietas, pirms nokāvām to.

Pirmās nestuves smagi nolika zemē.

- Tas ir Ulfadans. Miris.

To izdzirdusi, Meritha skaļi iegaudojās un metās uz priekšu. Atsviedusi kažokādas, kas sedza Ulfadana seju, viņa sirdi plosoši ievaimanājās un ņēmās plēst sev matus.

Herilaks lūkojās visapkārt, līdz pamanīja Freikenu un pasauca viņu šurp.

- Mums vajadzīga tava dziednieciskā prasme. Marags uzklupa Kerikam un salauza viņam kāju.

- Man vajadzēs stingras kārtis un ādas sloksnes. Tu man palīdzēsi.