Rietumos no ēdenes

Vairošanās sākas ar procesu, kurā maza vīrišķo audu deva, saukta par spermiju, savienojas ar sīku sievišķo audu daļiņu, sauktu par olšūnu. Apaugļotā olšūna top par olu, ko vīrišķis nēsā īpašā ādas krokā — somā. Iznēsājot olu, sildot to un gādīgi glabājot, vīrišķis nobarojas it tukls, ir snaudulīgs un laimīgs. Kādudien no olas izšķiļas mīlīga jaunule, kas trauc uz jūru, un tas arī ir viss, kas še bilstams.

Varbūt nedaudz piedauzīgi sīkumi

Spermas un olšūnas saplūšanu nodrošina fizioloģisks akts, ko apzimē ar tehnisku terminu «kopulācija». Sniedzam šā procesa aprakstu.

Sievišķās būtnes ierosmes rezultātā virišķis nonāk uzbudinājuma stāvoklī. Kad tas noticis, viens vai abi vīrišķa kopulācijas orgāni pieplūst asinīm un izlien no peņu somiņas pie astes pamatnes. Kolīdz tas atgadījies, sieviete uztupstas vīrišķim virsū un ievelk peņus savā kloākā. Šajā brīdī abpusējā stimulācija, ko aprakstīt nav nepieciešams, izraisa krietnas vīrišķa spermas devas izšļākšanos. Specializētās šūnas — spermiji — atrod sievišķās būtnes rumpī olšūnas un savienojas ar tām, veidojot apaugļotas olas.

Vienlaikus ar spermu izdalās prostaglandīns, kas rada atbildes reakciju sievietes ķermenī, izraisot locekļu stingumu, kas līdztekus citiem efektiem paildzina seksuālo saplūsmi lidz pat lielākai daļai dienas. (Kopulācija, kuras laikā šis hormons neizdalās, tehniskā valodā tiek saukta par «perversiju» un šeit apspriesta netiek.) Šajā laika periodā apaugļotās olšūnas ātri attīstās un aug, lidz tiek izstumtas vīrišķa somā.

Ar to sievišķā sūtība ir piepildīta, viņas funkcijas — veiktas, un atbildība par jilanē rases turpināšanu pāriet vīrišķa ziņā. Apaugļotā olšūna satur kā vīrišķos, tā sievišķos gēnus. Ap implantētajām olām uzaug placentas; tās pieņemas apmēros, apgādājot olas ar baribas vielām, kas izraisa ievērojamas pārmaiņas vīrišķa organismā. Jau pēc pirmajām pāris dienām rodas dzinulis atgriezties pie jūras, siltajā seklumā, jo briestošajām olām vajadziga stabila temperatūra. Liedagā un jūrā vīrišķis piedzivo fizioloģiskas izmaiņas: pieņemas tuklumā un kļūst lēnīgs, lielāko daļu laika pavadot snaudā. Šāds stāvoklis ilgst, līdz olas izšķiļas, un jaundzimušās dodas jūrup.

Jāpiemin, ka, kaut gan tas neattiecas uz mūsu sugas turpināšanu, ik gadu liedagos dažs vīrišķis arī mirst, jo organisms ar grūtībām pārcieš metabolisma atgriezeniskās izmaiņas uz normālu stāvokli, taču tas ietekmē tikai vīrišķus, lidz ar to nav būtiski. Galvenais, ka ir sācies jauns jilanē dzīves cikls.

Jilanē zinātne

Pastāv daudz zinātņu. Ikkatra ir specializēta izziņas sistēma, pārāk detalizēta, lai ietilptu šajā isajā apskatā. Interesentes var smelt izziņas speciālajos darbos, kas apskata hromosomu ķirurģiju, ķīmiju, ģeoloģiju, fiziku, astronomiju u.c.. Šeit rodamas piezīmes tikai par gēnu inženieriju un matemātiku.

Kā jau viss jilanē vēsturē, mūsu bioloģiskās attīstības patiesie pirmsākumi zuduši gadsimtu dūmakā. Lai arī kā, mēs varam izdarīt dažus loģiskus pieņēmumus, kas izskaidro faktus, kādus mēs tos pazīstam tagad, tomēr pietiek ar pacietību un laiku, lai ik problēmu bioloģijas zinātnē galu galā atrisinātu.

Sākotnēji tika pieņemts, ka vienīgā izmantojamā metode ir prasta selekcija. Gāja laiks, interese un zināšanas par vairošanos padziļinājās, un tika uzsākti gēnu struktūras pētījumi. Pirmais svarīgais sasniegums bija tas, ka pētnieces izsekoja genoma kristalizācijai, kas izraisa evolūcijas stagnāciju. Tikai tad. kad bijām evolūciju apstādinājušas, mēs sākām to izprast.

Šajā punktā neinformēta lasītāja varētu apmulst un vaicāt, kā gan kāda spēj apstādināt evolūciju un veikt ģenētiskas izmaiņas? Atbilde nav nemaz tik vienkārša, un, lai tādu dotu, mums jāsāk no paša sākuma.

Lai izprastu gēnu inženieriju, secīgi jāapjēdz dzīvības bioloģiskie pamati uz šis planētas. Še pastāv divu līmeņu organismi. Vienkāršākie ir prokarioti. pārsvarā baktērijas, zilzaļās aļģes, vīrusi, u.tml.. Citas, lielākas un sarežģītākas dzīvības formas — eikariotus — , apspriedīsim, kad pienāks to kārta. Vispirms aplūkosim prokariotus.