Rietumos no ēdenes

Tās, saprotams, ir blēņas. Mūsdienās jilanē vēsture nonākusi krustcelēs, kad mums līdz šim pazīstamā vēsture izrādījusies bezvērtīga. Mēs varētu atsaukties uz šo sacerējumu kā uz jaunu vēsturi, bet tam būtu zināma ticības pieskaņa «vecajai vēsturei», tāpēc mēs noliedzam visus līdzšinējos vēsturiskos darbus pasludinām, ka tagad pastāv tikai viena vēsture. Šī.

Par šīs vēstures radīšanu esam pateicīgas tām nedaudzajām jilanē, kas interesējas par ģeoloģiju un paleontoloģiju. Mēs vēlamies celt godā šis zinātnes un paziņojam, ka tās ir tikpat patiesas kā fizika vai ķīmija, nevis zobgalību un izsmiekla objekts, kā tas uzskatīts līdz šim. Pagātne pastāv; nav nozīmes tam, cik ļoti mums gribētos šo netīkamo faktu nepamanīt. Jūtams, ka ar prātu ir daudz drosmigāk šo faktu atzīt un pieņemt, — atzīt, ka jilanē nav piepeši parādījušās, «kad izšķīlās laiks». Tāda ir vēsturiskā patiesība, daudz saistošāka un piepildītāka par līdzšinējiem māņiem.

Būtu vēlams pieļaut vēl nelielu atkāpi, pirms uzsākam šīs vēstures izklāstu. Mēs nedomājam atgriezties pie pirmsākumiem un prokariotu dzīvības formu rašanās. Šī tēma daudz sīkāk izklāstīta citos darbos. Te aplūkojamā vēsture sākās apmēram pirms 270 miljoniem gadu PM. (pirms mūsdienām), kad rāpuļi bija jau pilnībā nostiprinājuši savas dominējošās pozīcijas uz Zemes.

Šajā laikā te mita četras galvenās segzobju rāpuļu grupas, ko pieskaita pie tekodontiem. Minētie primitīvie radījumi bija pielāgoti dzīvei ūdeni, kur tie vajāja savu medijumu. Tie izveicīgi peldēja, kustinot prāvās astes. Daži šādi tekodonti atstāja jūru un pārvācās dzīvot uz sauszemes, kur to pārvietošanās veids darīja tos pārākus par daudzām citām radībām, teiksim, tādām kā dažas proterozuhiju formas, mūsdienu krokodilu priekštečus. Jūs droši vien esat redzējuši, cik lempīgi klumzā krokodili, ķermenim nokarājoties un zvārojoties starp plati ieplestajām kājām. Tāda gaita nebija raksturīga progresīvajiem tekodontiem, kas visus locekļus pavērsa lejup un atpakaļ stateniski, tā panākot garu soli.

Tā kā vēstures liecības rakstītas vien klintīs, vien fosīlijās, kas tur saglabājušās, daudzu posmu trūkst. Kaut ari ne vienmēr šos iztrūkumus izdodas aizpildīt pilnibā, vispārējā vēstures gaita ir pārsteidzoši skaidra. Mūsu attālie priekšteči bija radijumi, saukti par mozazauriem: jūras ķirzakas ar visai veiksmīgu ķermeņa uzbūvi. To pielāgojumi dzīvei jūrā bija astes spura un airkājās pārtapuši locekļi. Viens no mozazauriem bija Tylosaurus, liels un izskatīgs radījums. Liels nosacīti, jo Tylosaurus bija garāks par sešām jilanē, bet glīts tādēļ, ka daudzējādā ziņā atgādināja jilanē. Tas tāpēc, ka viņš bijis mūsu tiešais priekštecis. Ja novietojam mūsdienu jilanē skeletu līdzās Tylosaurus skeletam, radniecība kļūst acīmredzama. Skelets zem spuru miesas virskārtas slēpis četrus roku un četrus kāju pirkstus. Arī mums tagad katrai rokai ir divi pirksti un divi tiem pretstatīti īkšķi. Aste ir tikai attiecīgi saīsinājusies. Arī krūškurvju līdzība no ribu pludlīnijas un atslēgas kaula līdz iegurņa joslai ir nepārprotama. Palūkojieties uz šiem diviem līdzīgajiem skeletiem, un jūs ieraudzīsiet līdzās pagātni un nākotni. Te nu mēs esam, attīstījušās un pielāgojušās sauszemes dzīvei. Tāda ir mūsu izcelsmes patiesā vēsture, nevis kādi neskaidri izklāstījumi par parādīšanos, «kad izšķīlās laiks». Mēs esam pēcteces šīm apbrīnas vērtajām būtnēm, kuras pirms kādiem 40 miljoniem gadu kļuva par jilanē.

Agrīnie gadi

Turpinājumā pārsvarā sekos nepieciešamie pieņēmumi, tomēr tie ir atbilstoši pieņēmumi, kas saskan ar izrakteņos fiksētajiem faktiem. Tās nav tukšas fantāzijas par iedomātiem milzu meteorītiem. Iežos viss ir ierakstīts, atliek tikai izlasīt. Mēs vienkārši savācam daļas un sastiķējam tās kopā, tāpat kā savieto atpakaļ sasistas olas čaumalas suķes.

Ja vēlaties paši salikt visas detaļas kopā, tad smelieties padoma lietai atbilstošos ģeoloģijas un paleontoloģijas tekstos. Tajos jūs atradisiet sugu izcelšanos, agrīnāko sugu pārtapšanu vēlākajās, dažādu ledus laikmetu vēsturi, kontinentu dreifa maršrutus, pat iežos rakstītu liecību, ka magnētiskais pols nebūt nav atradies dienvidos kopš aizlaikiem, kā tas ir tagad, bet gan ģeoloģisko laikmetu gaitā ceļojis šurpu turpu starp ziemeļiem un dienvidiem. Bet, ja nevēlaties šķiest pūliņus šo faktu pārbaudei, tad apmierinieties ar mūsu saīsināto aprakstu.

Palūkojieties uz pasauli, kāda tā varētu būt bijusi 40 miljonu gadu P.M., kad pirmās vienkāršās un laimīgās jilanē izklīda pa Zemi. Tā bija mikla un silta, pārtikas pārpilna pasaule. Tolaik, tāpat kā tagad, jilanē bija plēsoņas, kas mielojās ar sauszemes un jūras radījumu miesām. Jaunules tāpat kā tagad pulcējās jūrā efenbaros, kopus darbojās un dūšīgi ēda. Kā tas noticis, ka tās izlīdušas uz sauszemes, ģeoloģiskajā hronikā nav izlasāms, un mums atliek vienigi minēt.