Rietumos no ēdenes

- Viņu pilsēta ir mirusi, — gurdi nopūtās Vaintē, - un viņas lidz ar to. Viņas ir izraidītas. Lūk arī nemirstīgās — ja vēlies redzēt, kas izdzīvojušas.

Viņa visdziļākajā nicinājumā norādīja uz jilanē grupiņu, kas stāvēja līdz ceļiem ūdenī.

- Nāves Meitas! — Stalana nošķebinājās. - Vai tiešām tas ir viss, kas palicis no Alpīsakas? Tikai šitās?

- Neaizmirsti ari mūs, Stalan!

- To nu es nekādi nevaru aizmirst, toties nevaru arī saprast, kāpēc mēs vēl neesam mirušas līdz ar citām?

- Mūs uztur naids. Naids pret astazoiem, kas to nodarījuši, ir pārlieku spēcīgs. Nu mēs zinām, ko viņi te meklēja. Viņi atnesa savu uguni un nosvilināja Alpīsaku!

- Vei, araketo! Nāk tieši uz krastu!

Vaintē pievērsās tumšajai blivai, kas slīdēja caur viļņiem.

- Kad uguns pienāca bīstami tuvu, es liku viņām atkāpties un atgriezties, kad viss būs rimies.

Araketo pamanīja arī Enga, atšķīrās no savām nelaimes biedrenēm un izčāpoja krastā. Vaintē gan manīja viņu tuvojamies, bet atzina par labāku nepievērst uzmanību viņas vaicājošajai pozai. Enga tomēr nostājās viņas priekšā un uzstājīgi vaicāja:

- Kā būs ar mums, Vaintē? Araketo ir jau klāt, bet tu vēl nevēlies runāt?

- Tāds ir mans lēmums! Alpīsaka ir mirusi, un es vēlos, lai ari jūs mirtu! Jūs paliksiet šepat!

- Bargs spriedums, Vaintē, ja ņem vērā, ka mēs tev nekad neesam nodarījušas pāri! Un bargs pret savu efenselē.

- Es atsakos no tevis, es nevēlos būt daļiņa tevis! Tu sēji vājumu jilanē rindās, kad mums vairāk par visu bija vajadzīgs spēks! Paliec un mirsti!

Enga raudzījās uz savu efenselē, uz Vaintē, kura allaž bija stiprākā un pārākā, un ik ķermeņa līnijā paudās noliegums un netīksme.

- Tu, kuras ļaunums izpostīja Alpīsaku! Tu no manis atsakies? Es to pieņemu un atzīstu, ka nekas no tā, kas bijis starp mums, nav vairs spēkā. Tagad es esmu tā, kas atsakās no tevis un vairs negrasās tev pakļauties!

Viņa uzgrieza Vaintē muguru. Araketo bija jau visai netālu no krasta.

- Mēs dodamies! — Enga sauca. - Peldiet uz araketo!

- Nošauj viņas, Stalan! — Vaintē ieķērcās. - Nošauj!

Stalana pacēla hezocanu un Engas izmisuma brēcienu pavadībā raidīja dzelksni pēc dzelkšņa peldošo jilanē ķermeņos. Mērķis bija labi redzams, un upuri cits pēc cita grima viļņos. Tad šaušana mitējās, jo ierocis bija tukšs, un Stalana lūkoja pēc dzelkšņiem.

Veiksminieces bija jau sasniegušas araketo; viņu vidū arī zinātniece Akotolpa un vīrišķis. Enga apgriezās.

- Vaintē, tu nes vienīgi nāvi! Tu esi kļuvusi nāves būtne! Ja tas būtu iespējams, es atteiktos no savas ticības, lai tikai pārtrauktu tavu dzīvi.

- Dari to! — Vaintē ķircinoši atlieca galvu, liekot ādai uz kakla nostiepties. - Kod! Zobi taču tev ir! Dari to!

Enga izklupa uz priekšu, bet tūdaļ arī atkāpās. Viņa nespēja nonāvēt, pat tik ļoti nāvi pelnījušu būtni kā Vaintē.

Vaintē nolieca galvu un jau vēra muti, lai runātu, bet viņu apklusināja Stalanas čērkstošā balss:

- Astazoi!

Vaintē apcirtās un ieraudzīja tos skrienam šurp ar paceltiem hezocaniem un asajām nūjām. Pēkšņā apņēmībā viņa sažņaudza īkšķus un ar dūri notrieca Engu zemē.

- Stalan! — viņa uzsauca, pirms ienira ūdenī. - Uz araketo!

Kad Keriks uzskrēja upes krastā, viņš redzēja visapkārt mētājamies jilanē līķus. Ūdenī peldēja dzīvās. Un tikai viena stāvēja un lūkojās viņā, - jilanē, ko viņš nemūžam neaizmirsīs.

- Nešaujiet! Šis marags ir mans! — viņš skaļi sauca pārmaiņus tanu un sasku mēlē, bet tūdaļ arī pārgāja uz jilanē valodu, kurā gan skrienot bija grūti izteikties.

— Tas esmu es. Stalan, astazous, kurš tevi nīst un alkst tavas nāves! Vai bēgsi kā pēdīgā gļēvule, vai pieņemsi cīņu?

Bet Stalanu nemaz nevajadzēja kūdīt, viņa pat neklausījās. Viņai pietika ar Kerika skrienošo stāvu. Neko šajā pasaulē viņa nevarēja nīst vairāk kā šo astazou, kurš iznīcinājis Alpīsaku. Viņa nosvieda tukšo hezocanu un niknumā rēkdama metās tam virsū.

Keriks, aizmirsis par hezocanu, atvēzēja šķēpu un trieca to Stalanas rumpi, bet medniece pazina savvaļas plēsoņas un pacirtās sānis. Šķēps netrāpīja mērķī, un Stalana patapa sagrābt Keriku un nosviest viņu pie zemes. īkšķi iekrampējās matos un atlieca galvu atpakaļ. Keriks cīnījās kā negudrs, bet Stalanas akmenscietie muskuļi viņu veica. Viņa jau ar žokļiem snaikstījās gar pretinieka rīkli un teju teju būtu iegremdējusi tajā asos zobus…

Gaisā nozibēja Herilaka šķēps; tas ķēra Stalanu tieši starp žokļiem un caur augslējām ietriecās smadzenēs. Viņa bija mirusi, pirms vēl smagi saļima pār savu upuri. Keriks atbrīvojās no smagā ķermeņa un pietrausās kājās.

- Labs metiens, Herilak, — viņš piezīmēja.

- Ej nost, ej nost! — Herilaks iebļāvās un norāva no pleca loku. Keriks pagriezās un ieraudzīja pieceļamies kājās Engu.

- Aizvāc savu loku! — viņš uzsauca. - Pievaldiet savus ieročus! Šis marags nevienam pāri nedarīs!

Lietus lāses iepakšķējās skaļāk, un pēc mirkļa jau sākās īsts gāziens. Tik ilgi draudējušais negaiss beidzot uzņēma sparu, bet bija jau par vēlu glābt Alpisaku. Pērkona plēsienu pavadībā ūdens šaltīm vien lija gruzdošajās drupās, un gaisā čūkstēdami uzvijās biezi garaiņi.