Rietumos no ēdenes

Viņi lauza no kokiem resnus zarus un nospieda ar tiem indīgo stīgu murskuli pie zemes. No klajā lauka uz viņiem pārsteigtus skatus raidīja lieli pīļknābjaiņi, bet, cilvēkiem tuvojoties, tie ņēma kājas pār pleciem. Herilaks piemina zaru klājienu un pirmais devās tam pāri, aicinādams pienācējus ar žagaru nastām droši sekot.

Mednieki pamazām pulcējās aizsarglīnijas viņā pusē un gaidīja vēlīnākos nācējus. Tad visi zagšus turpināja gājienu. Keriks rādija ceļu. Pēc tik ilga laika viņš atkal ir Alpīsakā! Pērkona duna tuvojās, un smagās lietus lāses gluži vai mudināja pielikt soli. Tuvojās vētra.

XXXIII

Lietus gāza kā no spaiņiem. Armuna, cauri slapja, tupuļoja pa dubļiem, ar asu kapli rakņādama no zemes sakņu bumbuļus. Bērnelis viņas mugurā nosalis neapmierināti brēkāja. Debesis pāršķēla zibens, un tūdaļ ari nogranda pērkons. Ermanpadars īgņojās. Bija laiks atgriezties telti. Viņa savāca sakņu grozu un cēlās mājupceļam; mazais spiedza vēl negantāk.

Aiz lietus sipām pavīdēja kāda ēna, un Armuna pacēla acis. Plati ieplestiem spārniem no gaisa noplanēja milzu putns, piezemējās uz resna zara, ieķērās tajā līkiem nagiem un gar āķveida knābja asajām šķautnēm raidīja Armunā saltus skatienus. Viņa tūdaļ ievēroja uz lidoņa kājas melnu pietūkumu un šausmās metās bēgt. Zibeņi, pērkoni — un vēl šis putns, kas tūlīt paziņos maragiem, ka viņa ir šeit. Bailēs aizraujoties elpai, viņa lēkšoja telšu virzienā.

Fārgaja atrāva Vaintē no ikdienišķās maketa pētīšanas ar ziņu: ostā ienācis araketo. Vaintē ar neiecietīgu žestu nosūtīja ziņnesi tālāk, bet uzmanību sakopot vairs neizdevās, lai kā arī blenztu uz pazīstamo maketu. Nocietinājumi bija gana droši, un Stalana tos vēl nemitējās pilnveidot. Vaintē nespēja atrast nevienu vāju vietu, ne niecīgāko pārrāvumu, kur astazoi varētu darīt kādu postu, ja nu vienīgi nobeigt pa gaļas lopam… Viņa tikai velti nomoka sevi!

Labāk jau aiziet palūkoties, ko tas araketo atvedis! No Entobanas bija gaidāmi fārgaju papildspēki un jauni, jaudīgāki hezocani. Daudzas lielā kontinenta pilsētas atsaucās aicinājumam palīdzēt. Karapulks būs varens, astazoiem gals!

Tikai izgājusi klajā vietā, Vaintē pamanīja mākoņu grēdas un attālo pērkon- dunu. Piepeši visapkārt nopakšķēja smagas lāses. Jādomā, tuvojās vētra.

Tā nebija viņas rūpe; viņai netrūka svarigāku lietu, par ko bažīties.

Aiz tuvojošos fārgaju pulciņa pa putekļaino taciņu klumzāja Krunata; viņas palīdze stiepa koka nūju saišķi. Katrai fārgajai bija rokā pa dēstam no augļu koku stādaudzētavas. Šoreiz Krunata pati devās pārraudzīt brigādes darbu, lai būtu pilnīgi droša, ka ik kociņu iestāda pareizajā vietā. Šajā pilsētā patrāpījās jilanē, kas vēl stulbākas par fārgajām, kas vienādiņ aizmirsa norādījumus un izdarīja ne tā, kā nākas. Nesen viņa bija atklājusi pulka lauku un stādījumu, kas dabā nebūt neatbilda maketam, un viņai nācās tos pārtaisīt. Šoreiz tā nenotiks. Viņa pašrocīgi iespraudis atzīmītes un neaizies, līdz nebūs redzējusi, ka stādu saknītes tiek ieraktas tieši tur.

Mērnieces acs pagriezās augšup. Rādās, ka būs lietus. Ļoti jauki. Jauniestādītiem kociņiem — taisni kā saukts.

Taka noveda gājējas zaļojošā laukmalē. Pa zāli šurp brida fārgaju virkne. Vismaz Krunatai tā pirmajā brīdī šķita. Bet kaut kas viņu ārienē piesaistīja skatu… Pārāk garas, pārāk slaidas… Un spalvainas!

Krunata spēji apstājās. Astazoi? Šeit, pilsētā? Nevar būt! Viņas palīdze mierigi turpināja ceļu. Atskanēja hezocanu spraksti.

Fārgajas ļima. Spraudeņi klabēdami izbira dzelkšņa ķertajai palīdzei no īkšķiem. Krunata izbīlī metās atpakaļ lapotņu patvērumā. Viņa labi pārzināja pilsētu. Tepat ir sardzes, atliek tikai brīdināt tās!

- Viens, re, kur bēg! — Un Herilaks aurodams metās pakaļ.

- Nav laika! — Keriks viņu apsauca. - Mums neko daudz tālāk nav jāiet! Jākur taču uguns, kamēr vēl nelīst!

Viņš elsdams skrēja, un pagurušie mednieki lumpačoja nopakaļ. Tur, tā koku rinda priekšā, tā būs īstā vieta! Aiz muguras nosprakstēja hezocans, bet viņš tikai brāzās tālāk, pat neatskatīdamies, līdz saļima varena ozola piekājē. Aizsviedis ieročus, Keriks no jostas somas izvilka grieztu kastīti. Pieskrēja arī Herilaks. Visapkārt bija kņada, Apkārtējā kņadā varēja dzirdēt šaudīšanos un bļaustīšanos.

- Viņi zina, ka mēs esam te! Dažus nošāvām, bet paši arī dabūjām… Viņi ir kokos kokstarp, tepat aiz muguras… Mēs spiežam viņus atpakaļ…

- Padod žagarus! — Keriks sēca. Viņš piespieda sevi visu darit uzmanigi: lēni aptupās, rūpīgi satvēra ugunsakmeņus… Koksnes pulveri pēkšņi aizpūta asa brāzma; lapās virs galvas iečabējās lietus… Kerikam pie kājām svieda žagarus…

- Tikai mieru! Viss jāpaveic ar pirmo un vienīgo reizi, jo citas iespējas vairs nebūs… Trīcošām rokām viņš nolika kastīti zemē un iebirdināja tajā visu saberzto koksni. Tagad tikai akmeni pret akmeni, īsi un asi, kā jau darīts neskaitāmas reizes… Un izšaujas garas dzirkstis, un atkal, un atkal…

No kastītes uzvijās zila dūmu grīstīte.