Rietumos no ēdenes

Keriks deva zīmi tuvākajam medniekam, un tas padeva komandu tālāk. Herilaks kā allaž ieņēma vietu gājiena priekšgalā. Viņš vadīja medniekus pār paugurainu krūmaini, tālāk gar kropliem kokiem piesētu tīreli, kur gaisā ņudzēja dzeldīgi mūdži. Šeit, gravā starp diviem pauguriem, no purvāja iztecēja urdze. Herilaks palēnināja soli, iepleta nāsis un lika visiem apstāties. Kad rīkojums bija sasniedzis gājiena viņu galu, viņš apsēdās blakus Kerikam upmalas vītola paēnā.

- Vai tu redzēji putnus tur priekšā? Tie pariņķoja ap kokiem, bet nesēdās zaros un drīz vien aizlaidās projām.

- Nē, Herilak, neko tādu es neredzēju.

- Ja gribi mežā palikt dzīvs, ir jāredz viss. Un tagad ievelc elpu, kā nākas! Paosti gaisu! Ko jūti?

- Purvu, — Keriks pavīpsnāja, bet Herilaks palika drūms.

- Es saožu priekšā viņus. Tikai neatskaties! Tur ir maragi.

Kerika sirds mežonīgi salēcās, un viņš tikai ar pūlēm atturējās pagriezt galvu.

- Esi pārliecināts?

- Pilnīgi.

- Ko darām?

- Nokaujam tos, pirms esam krituši paši! Paliec tepat! Pagaidi, līdz visi uzzina, kas darāms, un tad lēnām virzies uz ieleju! Turi gatavībā nāves nūju!

- Vai tad man jāiet vienam?

- Nē. Saski arī ies ar tevi. Mednieki paliks ar mani. Viņi prot lavīties.

Herilaks bez skaņas aizslīdēja sānis un kaut ko pačukstēja tuvākajam medniekam. Abi nozuda starp kokiem. Drīz vien parādījās Sanone ar sasku šķēpnešiem.

- Kas notiek? — viņš jautāja. - Herilaks mums minēja tavu vārdu. Kurp viņš ar medniekiem aizgāja?

- Turieties izklaidu ap taku! — Keriks uzsauca. - Nedrūzmējieties!

Pēc tam viņš izskaidroja Sanonem, kas notiek. Manduktu tas neiejūsmoja.

- Mēs, tātad, esam ēsma slazdā? Vai maragus paredzēts nokaut, atriebjot mūsu nāvi?

- Es domāju, uz Herilaku var paļauties: viņš zina, kā mežā rīkoties. Gan jau viņš laikus tiks ar tiem galā.

Visi mēmā klusumā gaidīja, mezdami bažīgus skatus uz tumšo mūžameža sienu, kas slēpa nezināmas briesmas. Kaut kas sakustējās, un Keriks jau pacēla ieroci, bet tūdaļ arī apķērās, ka tas jau viens no Herilaka medniekiem. Pamājis gaidītājiem sekot, viņš nozuda atpakaļ biežņā.

Nokaudamies ar bailēm, kas bija pārņēmušas visus, Keriks rādīja ceļu. Tumšā aiza šķita draudīga, tajā varētu slēpties vesels jilanē karapūlis, vesels notēmētu hezocanu mežs… Viņš apdomīgi spēra soli pēc soļa, pirksti tik cieši sažņaudza hezocanu, ka tas dumpīgi sakustējās.

Piepeši mežā atskanēja sāpju brēciens, tad vēl viens, tad arī hezocanu spraksti… Keriks svārstījās: iet tālāk vai palikt uz vietas? Kas gravā notiek? Viņš pamāja, lai saski pieliecas, lai atrod aizsegu un tur gatavībā ieročus.

Krūmiem brīkšķot, tuvojās steidzīgi soļi. Starp koku stumbriem pavīdēja tumšs augums, kas tūdaļ arī iznira klajumiņā.

Jilanē! Keriks šāva, bet trāpīja kāda krūma lapotnē. Jilanē apcirtās un nostājās viņam tieši pretī — tik tuvu, ka varēja redzēt, kā drudžainā elpa cilā krūtis, kā viz baltie zobi atvāztajos žokļos… Seja bija pazīstama. Viņas skatiens pauda, ka ari Keriks ir pazīts; no stājas uzvēdīja neremdināms naids…

Pret stumbru nobūkšķēja kāda saskus mestais šķēps, un stinguma mirklis bija pāri. Jilanē metās sānis un nozuda kokos. Keriks tā ari nebija paspējis izšaut vēlreiz.

- Stalana! — viņš ieaurojās. - Tā tak Stalana!

Un mežonigi aizdrāzās viņai pakaļ. Aiz muguras dipēja arī sasku soļi, bet blīvā paauga lika vajātājiem apstāties. Viņi taču to nekad te neatradis, kamēr viņa gan varētu kādu arī paņemt uz grauda. Keriks atgriezās uz zvēru takas, un tepat jau parādijās arī Herilaks. Pār viņa seju lāsoja sviedri, bet roka uzvaroši kratīja šķēpu.

- Mēs piegājām tiem no muguras. Ak, stulbajie maragi! Viņi zvilnēja slēpnī un pat nepakustējās, kad mēs jau bijām klāt. Un — visi gatavi!

- Izņemot vienu — pašu vadoni Stalanu. Es šāvu, bet netrāpīju.

— Tā gadās. Kāda tam nozīme! Viņi tāpat zina, ka mēs esam šeit, un tikpat jau nevar neko padarīt. Toties mēs tagad esam brīdināti, un otrreiz viņiem vairs nepiekļūt tik tuvu!

- Ko darām?

- Savācam viņu nāves nūjas. Un ejam tālāk. Manuprāt, cīņa pret pilsētu ir jau sākusies!

XXXII

Vaintē tieši tobrid pārsprieda ar Malzasu atsevišķas detaļas plānojamajā tru- malā. No ambeseda viņa gala atvēlās trauksmes skaņas. Sapulcējušās jilanē atskatījās. Stalana, rupji atgrūzdama katru, kas gadījās ceļā, lauzās tieši pie eistaā. Jau pa gabalu bija redzams, ka noticis kas nelāgs: viņas seja bija dubļiem aplipuši, ādā vīdēja skrambas, vietumis pat sulojošas brūces. Viņa varonīgi izlauzās līdz varaskrēslam un spēku izsīkumā sabruka pie eistaā kājām. Klātesošās notiekošais satrieca, Stalana nekad nebija redzēta citāda kā vien stalta un lepna.

- Nelaime, eistaā! Visas kritušas! Es vienīgā izglābos!

- Nesaprotu… Kritušas! Bet kā?!

Stalana pacēla galvu, un viņas mugura niknumā saspringa.