Rietumos no ēdenes

Neziņa lika viņa pirkstiem vēl ciešāk iekrampēties koka pinumā, ko viņi nesa sev līdzi jau no ielejas. Grozā atradās akmeņi, kuros bija sagūstīta uguns. Ar uguni to varētu veikt! Var veikt! Un paveiks! Šī ciešā apņēmība turēja Keriku cieši kā Keriks — grozu.

Viņš atlaidās uz sāna un iesliga dziļā miegā.

- Putni, ko izsūtījām pirmos, ir jau atpakaļ, - Vaintē klāstīja. - Attēli jau caurskatīti, un mēs domājam, ka astazou bars no krasta ir jau nupat nonācis visai tuvu šiem kalniem, še, ziemeļos.

- Vai tas ir droši? — Malzasa šaubijās.

- Ar astazoiem nekas nav droši, jo šie radījumi līdzinās cits citam kā fārgajas. Toties ir skaidrs, ka liedagā viņu vairs nav, turklāt te uz dienvidiem, tuvāk mums, vairs nav neviena astazou bara.

Stalana klusa stāvēja aiz muguras un klausījās. Nekādi bari nav uzieti, viņa varēja to apstiprināt. No otras puses, nekas nenozīmē neko. Visā šajā lietā kaut kas nerimējās. Viņai bija savāda nojauta, īsta mednieces nojauta, bet — kas ir tās cēlonis? Malzasa, gan nebūdama medniece, pilnībā saprata šo neomulīgo sajūtu.

- Es tā arī netieku skaidrībā, kāpēc šie zvēri, mērojuši tik tālu ceļu līdz piekrastei, piepeši ņem un metas atpakaļ?

Vaintē kustības pauda neziņu.

- Viņi medī, viņi uzkrāj pārtiku ziemai… Viņi ķer zivis.

- Medībām viņiem laika bija pamaz… — Stalana prātuļoja.

- Tieši tā, - iejaucās Malzasa. - Tātad, kāpēc viņi tik savādi izrīkojas? Vai viņu rīcība ir mērķtiecīga, vai viņi tikai tekalē kā daždien zvēri? Tev viens tāds ilgstoši piederēja, Vaintē, tev jāzina!

- Viņi domā. Viņi apsver. Viņiem ir dzīvnieciska izmaņa, kas var būt ļoti bīstama. Nekad nedrīkst aizmirst, kā viņi toreiz izrēķinājās ar fārgajām…

- Tavs astazous izbēga, vai ne? Vai šis bars krastā bija tas, kuram pievienojās tavs gūsteknis?

Vaintē atbildēja — rimti, cik jau nu spēja.

- Es tā domāju. Šis īpatnis ir bīstams, jo tam ir ne tikai dzivnieciska izmaņa, bet arī šis tas no jilanē uzkrātās gudrības.

Tātad Malzasa izspiego viņu; tā ir izdibinājusi viņas interesi par palielinātajiem uzņēmumiem. Ko lai saka? Tas bija gaidāms; arī viņa pati šādi rīkotos.

- Zvērēns jānokauj, un viņa āda jāpiekar pie Ērkšķu Sienas!

- Tieši to es ari vēlos, eistaā!

- Un kas tev tagad padomā?

- Ne mazāku nozīmi kā šā viena īpatņa nomaitāšanai es piešķiru visas astazou slakas iznīdēšanai. Beigās tas tikpat noved pie viena iznākuma: ja visi beigti, tad beigts arī viņš.

- Prātiga doma. Kā tu grasies to īstenot?

— Ar eistaā atļauju, es gribētu uzsākt trumalu, kas pieliktu punktu šim draudam reizi par visām reizēm.

Malzasa pauda tiklab atzinību, kā šaubas. Kā ikviena jilanē, viņa bērnu dienās okeānā ne reizi vien bija piedalījusies trumalā. Dažādi efenbari apvienojās un sadarbojās kopīgam mērķim… It bieži kalmāru bars izrādījās par lielu, lai to patērētu viens efenbarus. Trumals, savukārt, vienādiņ beidzās ar mērķobjekta pilnīgu iznīcināšanu. Neviens neizspruka.

- Es saprotu tavas šaubas, eistaā, bet neko citu nevar darīt. No Entobanas pilsētām jāsaved fārgaju papildspēki. Un araketo, un ieroči. Un tad, pavasara beigās, mēs dosimies uz ziemeļiem, izcelsimies krastā un virzīsimies iekšzemē — uz rietumiem. Un apslaktēsim viņus. Vasaras nogalē būsim jau sasniegušas kalnus un pagriezīsimies uz dienvidiem, uz silto dienvidjūru. Pa ziemu mums piegādās pārtiku. Nākampavasar mēs dosimies triecienā kalnu viņā pusē — rietumos. Nākamajā ziemā astazou dzimuma vairs nebūs. Pat ne viena vienīga pāra, kas varētu vaisloties kādā tumšā un smirdīgā nostūrī. Tās ir manas domas, manas izjūtas… Tā jādara!

Malzasa to uzklausīja un uzņēma atzinīgi, tomēr viņu nomāca šāda ambicioza plāna vērienīgums. Vai tas maz iespējams? Viņa aplūkoja maketu, apsvēra milzu attālumus un astazou gūzmu šajos plašumos. Vai tiešām tos var tā iznīdēt?

- Tie jāizsvēpē kā nelaba sērga! — viņa atbildēja pati uz savu jautājumu. - Tas nenoliedzami jādara, bet — vai tiešām jau nākamvasar tas iespējams? Vai nebūtu labāk sūtīt mazākas vienības un izkaut uzietos bariņus citu pēc cita?

- Viņi taču slēpsies, viņi muks ziemeļu sasalumā, kur mums ceļš liegts. Es pati gribēju tos veikt šādi, bet bīstos, ka mūs piemeklēs neveiksme. Fārgaju armija, kas izslauka visu zemi pa tīro — lūk, risinājums! Lūk, gals šim pastāvīgajam draudam!

- Un tu, Stalan? Ko teiksi tu? — Malzasa pievērsās mednieces pamatīgajam stāvam. - Tu esi mūsu astazou iznīcinātāja. Vai šis plāns būs tik veiksmīgs, kā Vaintē apgalvo? Vai tiešām mums jāizšķiras par trumalu?

Stalana ar skatienu nomēroja milzīgo maketu un sakārtoja domas izteikšanai vajadzīgajā secībā.

- Ja rīkosim trumalu, astazoi būs pagalam. Es tiešām nezinu, vai ir iespējams savākt pietiekamus spēkus. Es nevadu, es nevaru to izšķirt. Vienīgais, ko varu pateikt: ja ir pietiekami spēki, tad truinals dos panākumus.

Iestājās klusums. Malzasa rūpīgi izsvēra citu izteiktos vārdus, un abas karotājas pacietīgi gaidīja. Tad viņa teica savējo, un tas skanēja kā pavēle:

- Trumals, sarnjenoto! Ej un iznīcini astazous!

XXXI