Rietumos no ēdenes

Pūlītis ap eistaā mazliet pašķīrās, dodot Vaintē ceļu, bet citādi nelikās ne zinis. Viņa nepievērsa uzmanību šai aizvainojošajai attieksmei un nelokāmi turpināja gaitu uz eistaā varaskrēslu. Pie Malzasas sāniem dīžājās Stalana. Medniece uztvēra Vaintē skatienu, un viņas delnas iekrāsojās sveicienā. Vaintē sveicienu atņēma, klusībā nozvērēdamās neaizmirst uzdrīkstēšanos, kas slēpās aiz šīs vienkāršās atzinības vispārēja noraidījuma gaisotnē.

Vaintē nostājās pretī Malzasai, nesteidzīgi pavērsa pret to vienu aci un pēc pauzes teica:

- Esmu klāt, eistaā.

- Redzu, Vaintē.

No atbildes dvesa dzedra vienaldzība. Vaintē spītīgi klusēja, un pēc brīža Malzasa turpināja.

— Ziemeļos ir astazoi. Tie kļūst nekaunīgi, uzdrīkstas pat tuvoties krastam, kur tos pienāktos apslaktēt.

- Zinu, eistaā.

- Vai zini arī, ka es pavēlēju Stalanai doties turp un pielikt punktu šai sērgai?

- To es nezināju. Bet es droši zinu, ka Stalana ir pirmā un joprojām nepārspētā astazou iznīcinātāja.

- Prieks dzirdēt šādus vārdus. Bet Stalana ir citās domās. Viņa neuzņemas sarnjenoto pienākumus astazou iznīdēšanā. Ko tu par to teiksi?

Atbildē nedrīkstēja pieļaut ne vienu vienīgu nevilšu kustību. Mirklis slēpa briesmas, un kļūda varēja dārgi maksāt. Vaintē sāka savu sakāmo, un ik žests pauda pilnīgu vaļsirdību, gan nemazinot stingro apņemšanos.

- Stalanas iemaņām prasmē astazou veikšanā līdzīgas neatrast, mēs varam tikai mācīties no viņas. Kas attiecas uz viņas piemērotību sarnjenoto pienākumiem — ne man par to spriest. Tikai eistaā var iecelt sarnjenoto, tikai eistaā var sarnjenoto atlaist.

Tas nu bija pateikts. Nekādas spitības, nekādu mēģinājumu strīdēties vai pieglaimoties, — kails fakta konstatējums. Kā allaž, eistaā jāizšķiras pašai. Citas var ieteikt, bet lēmumu pieņem tikai viņa.

Malzasa šaustīja pūli skatieniem, līdz visas apklusa. Stalana stāvēja nelokāma kā ozols, gatava izpildīt rīkojumus. Neviena, kas viņu redzēja, nespētu pieļaut pat domu, ka Stalana varētu nepiekrist eistaā. Ja Malzasa atzīs viņu par sarnjenoto pienākumiem nepiemērotu, nekādas ierunas nebija gaidāmas.

Arī Vaintē negrasījās nepakļauties. Viņa bija gatava dienestam kalpot. Malzasa neizlēmīgi svārstījās starp abām.

- Astazoi jāizskauž. Es kā eistaā šā uzdevuma veikšanai nozimēju par sarnjenoto Vaintē. Kā tu esi iecerējusi to veikt, sarnjenoto?

Vaintē apspieda savas izjūtas, neļaujot triumfam izpausties kādā nekontrolētā kustībā. Viņa vienkārši pamāja, ka pavēle saprasta, un sāka savu runu.

- Astazoi, visi kā viens, tagad vairās no piekrastes, kur viņu slaka dabūjusi galu vāliem vien. Bet reiz kāda grupa nogāja krastā un izlika mums slazdus. Vērojot šo baru pie okeāna, es atkal redzu lamatas. Tas izvirza mums divus uzdevumus: izvairīties no šim lamatām un iedzit tajās viņus pašus.

- Kā tu plāno to veikt?

- Mēs atstāsim pilsētu divās grupās. Pirmo komandēs Stalana; tā dosies uz ziemeļiem laivās un uzbruks astazoiem tieši tāpat, kā esam darījušas līdz šim. Viņas grupa nakti pirms uzbrukuma pārlaidis krastā. Es ar otru grupu ātrajos araketo izbraukšu atklātā jūrā, tālu aiz apvāršņa. Mēs izcelsimies krastā ziemeļpus astazou un pēkšņā triecienā sagrausim viņus.

Malzasas mājiens pauda sapratni, ko tūdaļ nomainīja šaubas.

- Tas mūs atbrīvotu no šā astazou bara, bet kā lai novērš iespēju, ka citi astazoi no slēpņa varētu uzbrukt Stalanai un tās fārgajām naktsguļā atklātā pludmalē?

- Viedā Eistaā, šis jautājums patiesi ir ļoti būtisks. Novērojot Stalanas vienību vīkšamies guļai, astazoi redzēs, ka izkrauj tikai gaļu un ūdeni. Mūsu jaunos nakts ieročus izsaiņos tikai pēc tumsas iestāšanās. Pēc to uzstādīšanas apmācītās jilanē, kuras to pieprot it labi, kāps atpakaļ naktslaivās. Ja sāksies uzbrukums, laivas aties no krasta, un liedagā paliks tikai nāve.

Malzasa brīdi padomāja un apmierināta nokremšļojās.

- Lai notiek! Plāns ir labi pārdomāts. Redzu, ka tu esi ne mazums prātojusi

par to.

Atzinīgie vārdi saturēja mazliet divdomīgu mājienu uz to, ka Vaintē, būdama vēl visai neskaidrā statusā, jau bija kalusi plānus, tomēr šī piebilde šķita gana nenozīmīga, turklāt pelnīta, un Vaintē nemaz nesāka taisnoties. Viņa atkal ir sarnjenoto, un nekam citam nav nozīmes. Joprojām apvaldot pacilātību, viņa dzedri turpināja.

— Tas vēl nav viss, kas būtu sakāms par Stalanas vienības spēku. Selekcionējot nakts ieročus, mēs atklājām, ka tikai neliela daļa jilanē ir spējīgas rīkoties naktī, pat mākslīgajā apgaismojumā.Tieši šīs speciālistes uzstādīs aizsargierīces un pēc tam pa gaismas taciņām atgriezīsies laivās. Pārējām, tas ir, fārgajām jāpaliek krastā. Ja tiešām gaidāms uzbrukums, ļoti iespējams, ka tās visas būs pagalam.

- Tas nav labi. - Malzasa saīga. - Jau pārāk daudz fārgaju ir zaudēts.

- Es zinu, eistaā. Kam vēl, ja ne man to zināt! Tieši tāpēc es neparko nevēlos redzēt tās mirstam, un, tā kā nav paredzēts, ka krastā palicējas cīnīsies, es piedāvāju aizstāt tās ar Nāves Meitām. Neba nu šīm parazītēm, kas aprij pilsētas labumus, neradīsim pielietojuma!