Rietumos no ēdenes

Vaintē iekoda lūpā, aptvērusi, ka niknumā pasprukusi atbilde uz Engas jautājumiem, ka šī plānprātiņa guvusi apmierinājumu…

Patiesības atskārsme pilnībā apdzēsa Engas niknumu.

- Paldies, efenselē, sirsnīgs paldies! Tavs šīsdienas pakalpojums man un visām Dzivības Meitām ir vienkārši neatsverams. Tu atklāji, ka mūsu ceļš ir taisnais ceļš, ka mums mierīgi jāturpina gaita, ne soli nesperot sānis no uzņemtā kursa. Tikai šādā veidā mēs varam nonākt pie patiesības, ko runāja Jūganinepsa. Tās, kas nogalināja, nonāvēja pašas sevi. Pārējās to redzēja un izšķīrās par citādu nāvi, vai ne?

Vaintē balsī ieskanējās salts naids:

- Tā tas izskatījās gan, tikai cēlonis nav tas, ko tev labpatiktos saskatit. Ne jau pārākums pār citām jilanē izraisīja viņu nāvi! Gluži otrādi! Viņas izrādījās tādas pašas kā visas! Viņas cerēja, ka, izraidītas no pilsētas, nenomirs kā daždien depersonalizētas bezvārda jilanē… Bet nekā! Viņas nomira tieši tā! Un jūs neesat labākas par citām — pat ne mazdrusciņ! Patiesībā jūs esat tīrās saslaukas!

Domās nogrimusi, Enga klusi kājoja projām. Durvīs viņa apstājās, kā svārstīdamās.

- Paldies, efenselē! Paldies, ka neslēpi man šo absolūto patiesību. Man sāpigi, ka tik daudzām bijis jāmirst, lai līdz tai nonāktu, bet laikam jau tikai šādi tā varēja gūt varu pār mūsu prātiem. Un varbūt pat tu, dzidamās pēc nāves, esi nesusi mums dzīvību. Neviltots paldies tev!

Vaintē dusmās iešņācās; Enga laikus paspēja nozust, un viņas rīkle tā ari palika neuzplēsta. Šāda pateiciba pašreizējās neziņas pilnajās gaidās — tā tik vēl trūka! Kaut kas jādara! Varbūt tomēr iet uz ambesedu, varbūt mēģināt runāt ar eistaā? Nē! Tas varētu beigties ar publisku pazemošanu, un tad vairs atpakaļceļa nebūtu. Bet ko tad? Vai tiešām še nebija nevienas, ar ko dalīties raizēs? Kā nu ne! Viena bija. Tā, kura tāpat kā Vaintē uzskatīja, ka nav nekā svarīgāka par astazou iznīcināšanu. Viņa izgāja laukā, pieaicināja pirmo pagadījušos fārgaju un norīkoja to uzmeklēt Stalanu. Pati viņa atgriezās savā kambarī un nikni soļoja šurpu turpu kā ieslodzīta plēsoņa.

Diena jau sliecās uz novakari, bet gaiditās viešņas kā nebija, tā nebija. Vaintē pamazām rimās un ieslīga miesiskā un garīgā stingumā. Bezcerība tā sasaistīja viņas locekļus, ka, Stalanai beidzot parādoties, viņa bezmaz nebūtu to pamanījusi. Ar mokām pietraususies kājas, Vaintē noskurinājās un vērsās pie atnācējas:

- Tu esi klāt, Stalan!

- Tu pēc manis sūtīji.

- Jā. Tev pašai, protams, neienāca prātā mani apciemot.

- Nē. Kāds to varētu redzēt, pastāstīt Malzasai… Eistaā nežēlastība nav tas, pēc kā es tiektos…

— Ak tā? Līdz šim es uzskatīju, ka tu kalpo man. Vai tiešām tu augstāk par visu vērtē pati savu zvīņaino ādu?

Stalana, kājas iepletusi, stāvēja kā bluķis — ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet…

- Nē, Vaintē. Augstāk par visu es vērtēju savu dienestu. Mans darbs ir iznīcināt astazous. Kad tu vadi, es sekoju. Un ziemeļos tie ņudz kā mušu kāpuri gaļā, - bradāt un bradāt… Bet tu nevadi, un es nogaidu.

Vaintē neoma tikko manāmi noplaka.

- Vai es pareizi sapratu pamudinājumu, brašo Stalan? Vai tas bija mājiens, ka labāk būtu bijis savus spēkus izmantot prastā bendes darbiņā, nokniebjot ikkatru smerdeli, kas tik patrāpās? Ka nevajadzēja rīkot vareno karagājienu, lai izsekotu un piežmiegtu vienu vienīgu draņķa astazou?

— Tā es neesmu teikusi, Vaintē. Bet tas gan tā kā būtu zināms, ka arī man nav sveša vēlme pārgrauzt rīkli tieši šim vārdā nenosauktajam.

- Bet ne tik stipra, lai vajātu to līdz pasaules malai?

Vaintē atkal šaudījās pa savu celli šurpu turpu, nikni apcirzdamās pie sienas un ar kāju nagiem plucinādama grīdas pinumu.

- Es tev pastāstīšu, bet tikai tev vienai, Stalan! Var jau būt, ka pēdējais uzbrukums bija kļūda. Bet neviena taču nezināja, kā tas beigsies; mēs visas bijām sacerējušās uz slavas fanfarām. Pat tā tur, kas tagad nevēlas ar mani runāt.

Viņa piepeši apsviedās uz riņķi un iegrūda Stalanai ikšķi krūtīs.

- Tad lūk, uzticamo Stalan: saki man, kā tas nākas, ka visu laiku tu manis vairījies, bet nu atkal esi klāt?

- Zaudējumi jau piemirsušies. Galu galā, vairums bojā gājušo bija fārgajas. Tagad jau kādu laiku runā tikai par tām jilanē, kas mežā kritušas no astazou īkšķiem, par liedagā nomaitātajiem vīrišķiem… Esmu raudzījusi, lai cik iespējams vairāk jilanē dabūtu aplūkot putnu sanestās bildes — tās ar astazoiem. Jilanē skatās un niknojas. Un neizpratnē vaicā, kāpēc astazou slaktiņi pārtraukti…

Vaintē gandarīta pat ieķērcās.