Rietumos no ēdenes

- Bet mums vienalga, ko nodomās maragi, — Keriks turpināja, — jo, pirms uzbrucēji mūs sasniegs, samadi būs jau aizgājuši no krasta. Mēs tur uzturēsimies tikai tik ilgi, lai sagādātu iztiku ziemai. Tas nenāksies grūti, jo mums būs pulka mednieku, un visai nedaudz ēdāju. Proti, atceļā pār kalniem mēs sadalīsimies: samadi turpinās uzsākto gaitu uz drošo patvērumu sniegos, bet maragu mednieki dosies uz dienvidiem. Ātrā solī. Mums būs nedaudz ēdamā, bet galvenokārt iztiksim no medibām. Herilaks zina kalnu takas, viņš tās mērojis jau divas reizes. Mēs virzīsimies caur mežu veikli, kā jau mednieki, un, jādomā, - mūs nepamanīs. Lai gan — maragiem ir daudz acu, un nevajag cerēt, ka izdosies nevienai nepa- trāpīties. Tam gan nav nozimes. Viņi nespēs mūs aizkavēt. Viņiem ir ļoti maz mednieku, kas zina, kas darāms mežā, bet mūsu ir daudz. Ja viņi meklēs nāvi uz mūsu šķēpiem, viņi to atradīs. Ja mums pretī sūtīs fārgaju armādas, viņi kritīs blāķiem. Mēs slēpsimies mežā un gaidīsim īsto laiku. Uzbrukumam piemēroti ir sausie vēji pirms lietavām. Tad arī iesim un nokurināsim viņu midzeni. Tas ari viss.

Tas nu bija izlemts. Ja kāds arī nepiekrita, tas acimredzot klusēja, jo visi klaigātāji bija noskaņoti cīņai.

Kad ugunskurs bija izdedzis un runas — izrunātas, ļaudis izklīda un atgriezās savās teltīs vai alās. Armuna pieglaudās Kerika plecam.

- Vai tev tas noteikti vajadzīgs? — viņa vaicāja, kaut gan balsī skaidri skanēja pārliecība, ka jaunekli nekas no tā neatturēs. - Neesi pārāk bravūrīgs! Es nevēlētos dzīvot pasaulē, kurā tevis nebūtu.

- Es bez tevis arī ne. Bet — kas jādara, jādara. Šis neradījums, šī Vaintē vajās mani, līdz viens no mums būs miris. Es piesaku karu Alpīsakai: ja kādam jāmirst, lai tā ir viņa. Kad nebūs Vaintē, kad būs iznīcināta viņas pilsēta un visas jilanē, mēs varēsim dzīvot dieva mierā. Un ne agrāk. Mums nav citas izejas.

XXVIII

Ne bridi kopš Vaintē atgriešanās Alpīsakā Malzasa neslēpa savu atsalumu pret viņu. Pret pirmo sarnjenoto kopš neminamiem laikiem, kuras vara dažkārt aizēnojusi pat eistaā autoritāti… Malzasa bija samierinājusies ar to un apsveikusi visus Vaintē vadītos priekšdarbus, bet kaunpilnā atgriešanās no rietumiem draudēja ar krišanu nežēlastībā. Lieki piebilst, ka Vaintē neko citu arī negaidīja.

Pirms tas notika, pilsētas spēki bija pilnībā nodoti Vaintē rīcībā, un viņa varēja izmantot arī tālā aizjūras kontinenta palīdzību. Tā pati araketo flote, kas savulaik atveda uz Alpīsaku Inegbanas pilsones, atkal un atkal kuģoja uz vienu vai otru Entobanas pilsētu ar priecējošām ziņām: aiz Rietumjūras esot vesela jauna pasaule, tur jau esot nodibināta pilsēta Alpīsaka. Šī Alpīsaka, kas tur aug un plešas svešās malas pirmatnībā, varot palīdzēt Entobanas pilsētām atbrīvoties no liekajām fārgajām, kas ņudzēja ielās un lielos daudzumos patērēja ēdamo. Ikvienas pilsētas eistaā ar prieku atbrīvojās no nevēlamo fārgaju nastas un piedevām vēl ziedoja arī pa kādam lopam vai kultūraugam, kas Alpīsakā varētu noderēt.

Kamēr araketo ceļoja, cieši līdzās Alpīsakas maketam auga Džendazi kontinenta makets. Sākumā mērnieces pilnībā orientējās tikai piejūras zemēs uz ziemeļiem no Alpīsakas, bet tālāk no okeāna maketā pletās tukšums. Spiegputniem lidojot aizvien tālāk, krājās attēli arvien no jaunām, neredzētām zemēm. Prasmīgās jilanē saskatīja šajos pleķos kalnus un upes, ielejas un mežus, un makets pieņēmās pilnībā un detaļu bagātībā. Uz vakariem no Alpīsakas stiepās silta jūra ar mežonīgu piekrasti. No leknās zemes, kas vēl gaidīja jilanē saimnieces roku, tajā ieplūda platas upes. No zemes, kura jāatbrīvo no astazoiem…

To klātbūtne šajā citādi nevainojamajā ainavā bija tīrais negals. Tur nu šie piemājoja, gandrīz visi — ziemeļpusē, un šo zvēru bari bija rūpīgi atzīmēti maketā. Midzeņi rindojās saraustītā, izliektā ķēdē no okeāna līdz pat augstajiem kalniem, tieši gar ledāju un sniegu dienvidu robežu. Kad pienāks laiks — gan sadabūs zvērus rokā un apsitīs. Reiz jau dažas grupas bija panākušās tuvāk; Vaintē tad sasēdināja fārgajas jaunajos araktopos un tarakastos un devās sirojumā, apkāva draņķus un pārpalikušos iedzina atpakaļ ledos. Ar katru šādu uzvaru Vaintē kāpa aizvien augstāk. Tikai ļoti rupja kļūda varēja likt viņai zemu krist.

Kad atklājās, ka aizvien vairāk astazou vienā mierā virzās šurp no ziemeļu sniegiem, Vaintē iedegās; ir taču laiks mūdžus apslaktēt! Attālums gan pamatīgs, bet galīgs, kamēr viņas atriebības dziņa — bezgalīga.

Lai pārvestu fārgaju masas un to jājamlopus uz mērķim tuvāko punktu krastā, vajadzēja milzumdaudz araketo. Ziemas nogalē Vaintē bija komandējusi tādu armiju, kādu pasaule vēl nebija redzējusi. Smagi bruņota un apgādāta arī ar līdzekļiem nakts aizsardzībai, tā bija virzījusies dziļi iekšzemē. Katra astazous atrašanās vieta bija zināma, un barus varēja it viegli iznīdēt vienu pēc otra. Tam vajadzēja būt astazou beigu sākumam. Bet — armija atgriezās sakauta…