Rietumos no ēdenes

- Nesasitām vis, — Keriks noteica. Aiz noguruma viņam sareiba galva. Viņš apsēdās zemē ar sakrustotām kājām un raušus rāva no sejas smacējošo audumu, bet acis palika piekaltas aizejošās armādas pēdām. - Viņi ir sakauti un atkāpušies. Bet viņi līdzinās indīgiem ērkšķiem. Mēs tos vienā vietā apcērtam, bet viņi citā vietā zeļ ar jaunu spēku.

- Tad mums tie reizi par visām reizēm jāizrauj ar saknēm. Jāsasit tā, lai tie vairs neceļ galvas.

Keriks drūmi pamāja.

- Tieši tas mums jādara. Un es pat zinu, kā tieši to izdarīt. Tagad sasauksim samadarus un sasku manduktus. Ir laiks noslaucīt jilanē no zemes virsas, kā viņas tīkoja izdarīt ar mums.

- Mēs piesakām viņiem karu!

XXVII

Divi zēni, sviedriem noplūduši, līkņāja ap ugunskuru. Viņu uzdevums bija gādāt, lai badīgās liesmas nenoplaktu. Pa brīdim viņi piesvieda sausus žagarus, kas tūdaļ uzliesmoja, pielejot alas velves ar šaudīgu, zeltainu gaismu, un šķita, ka uzzimētie dzīvnieki kustas tai līdzi. Sanones vēl nebija, bet citi mandukti jau tupēja zem mastodonta attēla, — viņiem bija tādas tiesības. Arī Keriks, Herilaks un samadari bija sasēduši šaipus ugunskuram.

Liesmas otrā pusē drūzmējās mednieki, un aiz tiem — visi pārējie. Sanone tam bija piekritis, tiesa gan, visai negribīgi, jo saskiem bija parasts, ka visu izlemj mandukti, un viņš lāgā nespēja saprast, kāpēc samadariem nav tādas pašas teikšanas. Galu galā kompromiss tika sasniegts: vadība sēdēja vienā pusē, bet vienkāršā tauta — otrā. Saski pat neuzdrīkstējās baudīt šīs savādās kārtības priekšrocības, un tikai kāda saujiņa tumsā piezagās tuvāk un, paslēpušies aiz tanu pleciem, ieklausījās. Kaut kur ietaurējās mastodonts, un saski salēcās. Aiz prieka vai izbailēm, — kas to lai zina. Tālumā dimdēja smagi soļi, šūpojās lāpas, vīdēja tumši apveidi.

Drīz vien gaismas lokā ienāca mastodonti. Sanone veda Dūhu, kurai uz skausta sēdēja tanu zēns, bet saski lielajam dzīvniekam nepievērsa uzmanību: viņu skatus saistīja jaundzimušais tai līdzās. Sanone noglāstīja sīkuļa snuķi, un tumsā aizvilnīja sajūsmas murdoņa. Tad viņš pievienojās pārējiem pie sārta.

Armuna sēdēja tieši aiz medniekiem. Mazulis, ērti iemurcīts briežādas mugursomā, miegā šņākāja.

Keriks piecēlās un sāka runāt. Čala noklusa. Armuna piesedza seju ar rokām, lai neviens neredzētu viņas smaidu, viņas lepnumu. Sārtajā atblāzmā viņš izskatījās tik stalts un brašs, tik kuplu bārdu, tik krāšņiem matiem, ko apņēma haraža apsējs…

Kad iestājās klusums, viņš vērsās pie visiem klātesošajiem ar runu.

- Vakar mēs apkāvām maragus. Šodien mēs tos aprakām, tātad ikviens klātesošais zina, cik pulka maragu krituši. Mēs tos kāvām un kāvām, un saujiņa izbēgušo ir devušies atpakaļ, no kurienes nākuši. Viņi nenāks atpakaļ, vismaz ne tik drīz.

Mednieki pavadīja šos vārdus ar atzinīgiem izsaucieniem, un, kad viņš teikto pārtulkoja, tumsā ierībējās sasku bungas. Keriks nogaidīja, līdz klausītāji rimstas, un turpināja.

- Viņi neatgriezīsies tik drīz, tomēr nav jāšaubās, ka pienāks laiks un nelaime atkal būs klāt. Nākamreiz viņi būs stiprāki, ar labākiem ieročiem. Un viņi vienmēr atgriežas. Viņi nāks atkal un atkal, un nerimsies, līdz mēs nebūsim beigti — visi kā viens. Neaizmirsīsim to. Un neaizmirsīsim arī tos, kuru vairs nav mūsu vidū.

Klusums sabiezēja. Ierunājās Herilaks, un viņa balsī skanēja rūgtums.

- Tā tiešām ir. Keriks zina, ko runā: viņa samads bija pirmais, ko maragi iznicināja. Viņš vienīgais izdzīvoja, viņu vienu pašu maragi sagūstīja un turēja nebrīvē. Viņš iemācījās sarunāties ar tiem. Viņš zina maragu ieradumus, un mums visiem jāklausās, ja Keriks runā par maragiem. Jāklausās ari, kad es runāju par nāvi, jo es esmu še, un Ortnars ir še, bet viss pārējais samads ir pagalam. Mednieki, sievietes un bērni, un mastodonti — visi līdz pēdējam krituši no maragu rokas.

Herilaka vārdos skanēja sāpe, kas visus saviļņoja. Sanone, noklausījies tos Kerika tulkojumā, pacēla skatienu uz mastodonta attēlu un klusi čukstēja aizlūgumu par lielajiem dzīvniekiem.

- Mums nav, kurp bēgt, un nav, kur droši paslēpties, — turpināja Keriks. - Šeit sēdošie samadi ir cīnījušies ar viņiem gan lielā okeāna malā, gan pīļknābjaiņu zālainās, tagad — arī šajā ielejā aiz augstajiem kalniem, kur cerēja rast patvērumu no tiem. Ir laiks pārtraukt šo bēgšanu. Skaidrs, ka viņi mūs uzies jebkurā pasaules malā. Un es esmu izdomājis, kas mums visiem veicams.

Keriks ievilka elpu, pārlaida skatienu pār ļaužu gaidpilnajām sejām un svinīgi paziņoja:

- Mums jāpiesaka viņiem karš viņu midzeni, viņu pilsētā — un jāiznīcina tā!

Visapkārt skanēja neticīgi izsaucieni, bet bija dzirdami arī kareivīgi atzinības

vārdi. Saski jautājoši pievērsās Kerikam, un viņš pārtulkoja savus vārdus. Tad vārdu ņēma Harhavola, un trokšņošana pierima.

- Kā mēs to iespēsim? Kā lai mēs cināmies pret šiem melnajiem tūkstošiem? Kā lai iznīcinām pašu pilsētu? Vai vari to paskaidrot?