Rietumos no ēdenes

Vēsts par notikušo sasniedza pilsētu sen pirms fārgajas spēra pirmo soli krastā. Kad Vaintē atskaitījās padomei, Malzasas tās sastāvā nebija. Eistaā prombūtne bija gana daiļrunīga. Padome salti uzklausīja paskaidrojumus, uzskaitīja zaudējumus un palaida Vaintē brīvsolī — kā tādu ierindas fārgaju.

Pēc šā kritiena Vaintē meta līkumu ap ambesedu, lai neredzētu jilanē drūzmu un neredzētu eistaā varaskrēslu pašā pilsētas sirdī. Viņa turējās nomaļus un gaidija kādu ziņu, bet velti. Viņa bija kritusi nežēlastībā, un viņu apmeklēt varētu tikai kāda no tām, kas pašas izpelnījušās līdzīgu attieksmi.

Dienu ritumā viņa sagaidīja tikai vienu viešņu, turklāt tādu, ko labprātāk nebūtu redzējusi. Lai nu kā — no savas efenselē neklājas vairīties.

- Man bija jābūt tavā vietā, - Vaintē grīni norūca. - Vienigā, kas uzdrīkstas tikties ar mani, — lūk, Nāves Meita!

- Es gribu aprunāties, efenselē! Esmu daudz dzirdējusi par beidzamo sirojumu, un tas mani vienādiņ skumdinājis.

- Neba nu mani tas sajūsmina, efenselē. Es devos karagājienā kā sarnjenoto, bet tagad te kvernu un gaidu uzaicinājumu, un varbūt arī velti gaidu. Ej nu saproti, vai esmu vēl sarnjenoto, vai kas zemāks par pēdigo fārgaju.

- Neesmu nākusi tevi vēl vairāk sarūgtināt. Lai gan — kas augstu kāpj…

- …tas zemu krīt! Paturi savus aforismus jūsējo slakai! Es labi zinu tās stulbības, ko jums klāstīja sludinātāja Fārnekseja, un man tās visas pie vienas vietas.

- Centīšos nekavēt tevi pārlieku. Es tikai gribēju uzzināt, cik daudz patiesibas ir dažās čukstus pārstāstītās tenkās…

Vaintē ar strupām īkšķu kustībām aprāva Engas runu.

- Man vienaldzīgas stulbo fārgaju pļāpas, es netaisos tās apspriest!

- Tad runāsim tikai par faktiem, — Engas kustības kļuva drūmi noteiktas: no viņas nevarēja tik viegli atkratīties. - Ir neapstrīdamas lietas, ko zinām mēs abas. Peleinē sašķēla Meitu rindas, sējot šaubas un neticību. Viņa ne vienu vien pārliecināja, ka tu ved taisnā cīņā, un tās papildināja tavus karapūļus, tās devās slepkavot. Un neatgriezās…

- Dabiski, — Vaintē žesti bija tik apvaldīti, ka tik tikko ļāva uztvert sauso informāciju. - Beigtas gan.

- Tu tās nogalēji!

- Ne es. Astazoi.

- Tu viņas neapbruņotas sūtiji kaujā! Sūtīji drošā nāvē!

- Sūtiju līdz ar visām citām. Viņas pašas atteicās no ieročiem.

- Kāpēc? Saki man! — Enga bijīgās gaidās paliecās uz priekšu, un Vaintē soli

atkāpās.

- Man nav nekādas patikas ar tevi te mēli trīt. Ej projām!

- Vispirms atbildi! Esmu daudz prātojusi par šīm lietām un nonākusi pie neizbēgama slēdziena, ka viņu rīcības pamatojums ir izšķirošs mūsu pastāvēšanai kā tādai. Mums ar Peleinē bija domstarpības Jūganinepsas mācības tulkojumā. Peleinē un tās sekotājas atzina tavu lietu par taisnu un devās tev talkā. Tagad viņas ir pagalam. Kāpēc?

- No manis nekādu atbildi neizspiedīsi! Ne ar pušplēstu vārdu nepabalstīšu tavu satrupējušo filozofiju. Lasies!

Vaintē stāvēja nesatricināma kā mūris, bet Enga izslējās pretī kā klints:

- Aizbraukšanas dienā viņām bija ieroči, bet krita viņas tukšām rokām. Tu saki, ka tā bijusi viņu brīva griba. Bet tava griba, sūtot viņas nāvē, bija parastas slepkavas vai trulas slakteres cieniga!

Lai kā Vaintē tas nepatika, mērķtiecīgie apvainojumi viņu aizskāra; lūpas jau noraustījās, bet vārdi pār tām vēl nenāca. Enga tikai bēra bez apstājas.

- Un nu es prasu: kādēļ viņas tā izlēma? Kas atgadījās, ka viņu domas par ieročiem mainījās? Kaut kas taču bija! Un tu zini, kas! Atbildi!

— netaisos!

- Tu atbildēsi!

Enga uzklupa Vaintē un cieši sakrampēja savus dzelžainos īkšķus ap spītnieces delmiem; mute niknumā vārstījās. Tad viņa drīzāk sajuta, nekā redzēja pretinieces tikko manāmās kustības, kas pauda prieku, un tūdaļ atbrīvoja Vaintē, atgrūda to un arī pati pakāpās atpakaļ.

- Tevi priecē mani varas darbi, vai ne? — Enga elsa, ar mokām valdīdama verdošo niknumu. - Tev tiktos redzēt mani aizmirstam patiesību, ticību, un iestiegam varmācības čūkslājā līdz ar tevi! Neceri! Es negrimšu tik zemu, lai kā ari tu mudinātu! Es nekad nekļūšu par tādu bezjūtīgu trulpurni kā tu!

Vaintē pārskaitusies zaudēja savaldību un spēra laukā visu, kas gruzdēja viņas apziņas stūrītī kopš pašas atgriešanās — kopš viņu smacēja nežēlastības slogs.

- Tu nekad tāda nekļūsi! Tu JAU esi! Šie īkšķu nospiedumi, šīs asiņainās nagu pēdas manā rokā! Dievišķais pārākums, ko tu izsenis lolo savā prātiņā — tā ir tukša skaņa! Tukša kā tavs pauris! Tu tik maigi trako ārprāta dusmās, svētā nevainība! Un arī nomušīt kādu tu spētu, acu nepamirkšķinot!

- Nē, - Enga dzedri attrauca. - Tik zemu man nemūžam negrimt!

- Un kā vēl! Gan tu, gan visas tās tavas lidzskrējējas! Tāpat kā Peleinē, kā pārējās! Viņas tik jūsmīgi sprakstināja hezocanus pret tiem nolāpitajiem astazoiem! Kaut uz īsu brīdi viņas bija īstas jilanē, nevis kaut kādas nožēlojamas čīkstules!

- Viņas šāva — un pašas nomira, — Enga bezkaislīgi piebilda.

- Jā, tieši tā! Tāpat kā tu, viņas nespēja samierināties ar domu, ka ir tādas pašas kā citas, ka nav ne par matu labākas…