Rietumos no ēdenes

- Klausies, — Keriks neapmulsa. - Man ir pilnīgi skaidrs, kā to izdarit. Herilaks zina ceļu uz šo pilsētu — Alpīsaku — , jo ir vedis turp medniekus, nonāvējis maragus — un, kā redzat, atgriezies dzīvs. Viņš tā darīs atkal. Tikai šoreiz tā nebūs maza saujiņa mednieku, bet liels pulks. Viņš vedīs mūs zagšus caur mūžamežu, tāpēc maragu armādas mūs neuzies, lai kā arī meklētu. Viņš vedīs medniekus uz Alpīsaku, un tur es parādīšu, kā to iznīcināt — līdz pēdējam maragam. Jau tagad es izstāstīšu, kā tas darāms, es varu pat parādīt.

Viņš vērsās pie manduktiem un atkārtoja šo runu sasekā.

Iestājās pilnigs klusums. Neviens nekustējās. Visu skatieni bija piekalti Kerikam. Tālumā iebrēcās kāds bērnelis, bet tūdaļ tika apklusināts.

Keriks noteiktā solī devās pie ugunskura, satvēra sausu zaru, iegrūda to kvēlojošajās oglēs, uzsitot gaisā dzirksteļu mākoņus un, liesmu apņemtu, izslēja augstu virs galvas.

- Lūk, kas mums jādara! Mēs pielaidīsim uguni šai koka pilsētai, kas uguni savu mūžu nav redzējusi. Maragi nelieto uguni, viņi pat nezina, kādu postu tā var nest. Bet mēs viņiem to parādīsim! Ielaidīsim Alpīsakā trakojošas liesmas, kas aprīs maragu kokus līdz ar pašiem neradījumiem. Atstāsim pilsētas vietā pelnu čupiņu.

Kerika beidzamos vārdus noslāpēja piekrišanas auri. Arī Herilaks, degošu zaru vēcinādams, izskrēja klausītāju priekšā, bet viņa varenā balss vispārējā kņadā pat nebija dzirdama. Viņam sekoja citi samadari, bet Keriks tikmēr tulkoja savu runu manduktiem. Visu sapratis, Sanone pagaidīja iestājamies klusumu un ar liesmojošu zaru rokās pievienojās samadariem. Viņam bija kas sakāms.

- Šo ieleju mums dāvājis Kadaīrs. Viņš atvedis mūs šurp jau tad, kad pasaulē vēl valdīja tumsa. Pēc tam viņš radīja mums zvaigznes, lai debess nestāvētu tukša, viņš pakāra pie tās mēnesi, kas apgaismoja mūsu taku. Bet joprojām bija pārāk tumšs, lai varētu augt koki, un viņš iekāra debesīs sauli, un kopš tiem laikiem pasaule ir šāda. Mēs dzīvojam šajā ielejā, jo mēs esam Kadaira bērni.

Sanone drūmi pārlaida skatienu pār klausītāju sejām, dziļi ievilka elpu un pāršķēla sastingušo klusumu ar vienu vienīgu vārdu:

- Karognis!

Sasku sievas aizsedza sejas, vīri iestenējās kā sāpēs. Tani ar interesi visu vēroja, bet nesaprata nenieka. Sanone tagad staigāja šurpu turpu gar ugunskuru, un viņa balss skanēja skaļi un pavēloši.

- Karognis bija atnācis šo neradījumu, šo maragu izskatā, un tie tika sakauti. Tie, kas izglābās, ir aizbēguši. Bet ar to viss vēl nav beidzies. Kamēr tie ir dzīvi, dzīvs ir arī Karognis, un kamēr vien dzīvo Karognis, mēs nevaram justies droši. Tāpēc pie mums ir atnācis Kadaīrs šā jaundzimušā mastodonta veidolā, un viņš parādis, kā uzveikt Karogni. Mastodontu ļaudis uzbruks maragiem un iznicinās tos.

Viņš drudžaini noliecās, sagrāba vēl vienu degošu zaru un ņēmās to vēcināt, kliegdams:

- Mēs iesim kopā ar jums! Mēs nomaitāsim Karogni! Mēs cīnīsimies plecu pie pleca! Svēto dzīvnieku slepkavas aprīs uguns!

Pietika ar Sanones žestiem, lai sajūsmā aurotu arī tie, kas vārdus nesaprata. Lēmums bija vienprātīgs un nelokāms. Visi runāja cits caur citu, un tracis bija tik liels, ka Herilakam nācās ilgāku laiku saukt ļaudis pie kārtības, līdz viņš tika pie vārda.

- Pietiek! Esam tikuši skaidrībā, ka mēs visi esam gatavi sekot Kerika aicinājumam. Tagad viņam būtu jāizstāsta, kā mēs to veiksim. Lai runā Keriks!

Un viņš runāja.

- Klausieties, kas mums jādara! Tiklīdz kalnu pārejās nokusīs sniegs, mēs — visi samadi kopā — atkal šķērsosim kalnus. Šajā gājienā maragi var mūs novērot, un pilnīgi skaidrs, ka viņpus kalniem viņi mūs novēros bez mitas. Tieši tāpēc viņiem jāredz, ka samadi ceļo pilnā sastāvā — ar sievietēm un bērniem — , ka tas nav tanu karapulka maršs. Tā mēs viņus maldināsim. Savā ceļā uz rietumiem mēs sastapsim arī citus samadus, pievienosimies tiem, atkal nošķirsimies, jauksim pēdas. Maragiem mēs visi šķietam vienādi, un viņi noteikti mūs pazaudēs. Tikai pēc tam mēs dosimies tieši uz okeāna krastu. Mēs medīsim un zvejosim — tieši tāpat kā pirms pēdējām kaujām — , un maragi to redzēs, un viņi savā starpā spriedis par to, un viņi nodomās, ka te atkal ir kādas lamatas.

Keriks bija daudz prātojis par šo plānu, cenzdamies iedomāties sevi jilanē lomā. Vaintē lomā — jo viņš zināja, ka viņa joprojām siro pa pasauli ar saviem fārgaju karapūļiem un darīs to, kamēr vien elpos. Protams, viņa nojautīs viltu, viņa darīs visu iespējamo, lai tanu izliktajos slazdos iekristu viņi paši. Ir daudz dažādu veidu, kā to izdarīt, bet Kerikam tas vairs nerūpēja: kad Vaintē uzbruks, samadu tur vairs nebūs.