Rietumos no ēdenes

Līdz pat kaujas beigām Keriks diženos nākotnes plānus bija izmetis no galvas. Nu viņš stāvēja uz klinšu sliekšņa, vērodams vārnas un klijānus uzsākam bagātīgas dzīres. Drīz satumsīs. Šovakar uzbrukuma vairs nebūs, jo jilanē posīsies uz naktsguļu, izvietos savas aizsardzības līnijas… Kā viņam derētu redzēt, ko tās dara! Nakts tumsā taču noteikti varētu atrast kādu vāju vietu. Nedrīkst ļaut viņām mierīgi krākt un smelties spēkus rītdienai. Šodien uzbrukums jau nonāca bīstami tuvu mērķim; tā vairs nedrīkst turpināties. Medījumam laiks kļūt par mednieku.

- Nebūtu gudri te sust saldā miegā un gaidīt nākamo uzbrukumu, — viņš vērsās pie tikko pienākušā Herilaka. Tas drūmi piekrita.

- Jāseko viņām! — Keriks paskaidroja.

- Tā ari darīsim.

- Hm… Bet tas nenozīmē, ka jādodas drošā nāvē. Šodien bija tāds gadījums: dzelksnis trāpīja Sanones galvas apsējā, bet sapinās audumā. Dzelkšņi nav šķēpi vai bultas: tie ir viegli un neko dziļi neieduras.

- Bet nonāvē it viegli. Kaut vissīkākā skramba…

- Tas jau gan, — Keriks novēzēja roku pār līķu klājienu un maitas putniem. - Bet nedomā, ka es tevi aicinu pievienoties tiem tur. Padomā par šādu lietu: ja nu mēs ievīstītos audumā kā tādi saiņi — tik blīvi, lai dzelkšņi nespētu to caurdurt? Tādā gadījumā katra sardze, kas šautu, tikai nodotu sevi. Un dabūtu galu — par to mēs parūpētos. Es jau neuzstāju, ka jāapkauj visas. Vajadzētu tikai piekļūt tik tuvu, lai novērotu.

Keriks aprunājās arī ar Sanoni, kas šo ieteikumu uzņēma atzinīgi un aizsūtīja divus manduktus pēc drānām. Viņš pats ietina tajās Keriku, veidojot ieloces un drapējumu, kam jāaiztur katrs nelūgts dzelksnis. Salocījis šaurāku strēmeli, viņš aptina to ap Kerika galvu un kaklu, atstājot tikai šauru spraugu ap acīm. Herilaks mēģināja izdurt caur vijumiem dzelksni, bet neveiksmīgi.

- Brīnumu lietas! Lai viņš ietin mani ar! Pastāsti, ka mēs iesim un lūkosim piekļūt maragiem.

Ietērps neciešami sutināja, bet saule jau daudzsološi slīdēja pretī pamalei. Keriks juta uz pieres izsitamies sviedru lāses; labi, ka drāna tās uzsūca un neļāva ieritēt acīs. Viņš uzņēma kursu uz klints sliekšņa ārējo nogāzi.

Zemē varēja nokļūt, tikai rāpjoties pār līķu grēdām, un zvalstīgā masa zem kājām neradīja tīkamas izjūtas. Keriks centās neskatīties neredzošajās acīs un atiezto zobu rindās, viņš tikai apdomīgi rāpās, līdz beidzot nokļuva uz cietzemes un uzsauca palicējiem:

- Šitie maragi — visi gatavi! Pagaidiet tikai, līdz mēs sasniedzam pagriezienu tur, priekšā. Tad varēsiet cilpot zemē un savākt no kritušajām nāves nūjas. Viņas gan pašas aplasīja, cik spēja, bet to joprojām netrūkst.

Jilanē patiesi bija izlikušas apsardzi. Kad baltā tērptie mednieki zagās gar klinšu sienas ieloku, atskanēja trīs sausi sprakšķi, tad vēl un vēl. Viņi brāzās uz priekšu dzelkšņu lietū un paši atklāja uguni uz atmaskotajām fārgajām. Divas pakrita, bet trešā ņēma kājas pār pleciem. Herilaka raidītais dzelksnis nopļāva ari to. Tad viņš ņēmās rūpīgi plūkāt dzelkšņus no Kerika ietērpa.

- Labāk svīst dzīvam, nekā salt beigtam, — viņš apmierināts konstatēja.

Keriks izpestīja divus dzelkšņus arī no Herilaka drānām.

- Es pazīstu šo jilanē, - viņš norādīja uz trešo līķi. - Viņa bija medniece, Stalanas rokasmeita. Gan jau arī Stalana ir šeit, un Vaintē aridzan. - Viņa pirksti iekrampējās hezocanā, it kā šīs divas jau būtu uz grauda.

- Atgriežoties savāksim viņu nāves nūjas, — Herilaks lietišķi aizrādija. Turēdams ieroci gatavībā, viņš virzījās uz priekšu. Uzrāpušies plakankalnītē pie upes, izlūki kā uz skatuves ieraudzīja jilanē apmetni. Lielos baros pulcējās jājamlopi un nastu nesēji. Un fārgaju masas — pulka vairāk nekā šīsdienas uzbrukumā. Pēkšņas izbailes kā asas sāpes caurdūra Kerika krūtis, un viņš teju teju saņēma sevi rokās: uzbrukums taču atsists! Ja viņas nāks vēlreiz — atkal dabūs pa mizu. Ja Vaintē vēlas pazudināt visas fārgajas, tad tani centīsies viņai pakalpot, cik jau nu spēdami.

Ārpus drošības joslām bija uzturējušās vēl vairākas sardzes, bet saule jau slīga aiz apvāršņa un viņas visas nāca atpakaļ. Mijkrēsli parādījās divas baltā tērptas figūras un pa sardzēm paredzēto ieeju iespruka iekšpus ārējās nocietinājumu līnijas.

- Slazdi un trauksmes devēji, — Keriks šķendējās. - Lūko, kur viņas tos šajos zāles kušķos nobēdzinājušas! Tie garkājainie radijumi aiz aizsargjoslas, visticamāk, izstaroja gaismu, kas viņnakt mūs apspīdēja.

- Viņi visi tagad ir iekšā, vārti tiek slēgti.

- Lieliski. Tad nu lūkosim piekļūt pavisam klātu. Viņas vairs ārā nenāks, ir jau pārāk tumšs. Es tikai palūrēšu, kas tad nu šim tagad ir par drošības līdzekļiem.

Herilaks īpaši netiecās lauzties uz priekšu pret vareno maragu armiju, lai pēcāk bēgtu no naskajiem jājamlopiem, kas lēkšoja pulka straujāk par visašāko mednieku. Keriks, turpretī, labi pazīdams jilanē un zinādams, ka tās nakts laikā nebāzis degunu ārpus saviem dzīvajiem aizsargvaļņiem, maršēja tālāk. Sasnieguši pirmo staipekņu joslu, viņi vakara blāzmā saskatīja lēni izslienamies ērkšķus.