Rietumos no ēdenes

Viņš ari pats izšāva uz kādu fārgaju, kas bija jau pienākusi tik tuvu, ka varēja redzēt dzelksni piepeši izaugam uz viņas kakla un acis ieplešamies; tad viņa atmuguriski aizripoja pa nogāzi.

Dzīvās rāpās pār līķiem, slēpās aiz tiem un šāva. Ciņa vairs nebija vienpusēja. Krita kāds mednieks, tad vēl viens. Keriks velti spaidīja savu hezocanu: tas tikai raustījās, un pagāja vēl brīdis, līdz viņš saprata, ka izbeigušies dzelkšņi. Nebija arī laika pārlādēt. Viņš satvēra šķēpu un trieca to kādā fārgajā, kas bija jau pamanījusies uzrāpties augšā, bet tagad, sāpēs spiegdama, vēlās lejup.

Tā arī izrādījās pēdējā, un uzbrukums uz brīdi bija apturēts. Keriks, elpu kampdams, atslīga ar muguru pret akmeni, un centās savaldīt trīcošos pirkstus, lādējot dzelkšņus hezocanā. Arī citi bija mitējušies šaut un lūkoja pēc jauna mērķa. Keriks pārlaida skatienu pār upmalu.

Ievērojams skaits fārgaju bija sasniegušas krastu, bet tur arī kritušas — lidz ar dažiem aizstāvjiem, kā jau tuvcīņā. Seklumā šķērsām pār jilanē līķi derdzīgā apskāvienā gulēja kāds saskus. Citi līķi slīdēja lejup pa straumi, un uz tiem kā adatas spurojās bultas. Sanone barjeras korē, acis piesedzis, lūkojās preti rietošajai saulei un sauca:

- Viņi atkāpušies! Viņi pārtrauc uzbrukumu. Mēs esam uzvarējuši.

«Uzvarējuši…» Keriks pavērās visapkārt uz kritušajiem taniem un prātoja.

«Ko gan mēs esam uzvarējuši? Nošāvuši dažas fārgajas šajā pasaulē, kur to ir bez sava gala. Daži mednieki jau gājuši bojā, un fārgajas nāks un nāks, līdz apslaktēs visus. Mēs esam izturējuši pirmo triecienu, nevis uzvarējuši. Pat ja šoreiz izdotos maragus sakaut, viņi atkal atgriezīsies. Viņi mūs nīst ne mazāk kā mēs viņus. Lai kur arī mēs paslēptos, viņas mūs neizbēgami uzies. Lai kā mēs ari bēgtu, viņas dzīsies pakaļ. Mums nav jēgas bēgt.

Nē, ne jau mums! Man! Ja jau viņas tikai vēlētos iznīcināt tanus, tad pagaidām darba pietiktu arī kalnu viņā pusē. Lidojošie spiegi tur izokšķerējuši visu līdz pēdējam sīkumam. Bet ne. Šie lielie spēki atnākuši tieši šurp kā tālu aizmests šķēps. Kāpēc? Tikai jau viņa pēc. Ši doma stindzināja. Vaintē — tur noteikti ir Vaintē, dzīva un vesela, un atriebīga.

Ko lai dara? Kur lai glābjas? Kā lai aizsargājas?»

Keriku pārņēma dusmas. Viņš pielēca kājās, vicināja hezocanu virs galvas un auroja:

- Tu to nepaveiksi, Vaintē! Tu nenonāvēsi mūs visus! Tu gribētu gan, bet nesanāks! Šī te ir mūsu zeme, un tu nespēsi šķērsot okeānu ar saviem aukstajiem radījumiem un izsvēpēt mūs! Tu nevari uzvarēt! Tu pati to sapratīsi, kad jūsu retinātās rindas vilksies mājup! Un tu nāksi atkal…

Keriks uztvēra Sanones izbrīnīto skatienu. Saskus, protams, nesaprata ne vārda no šā niknuma izvirduma. Kerika uzbudinājums rimās, bet saltais naids neatstājās. Viņš sāji pasmaidīja un uzrunāja manduktu sasku valodā.

- Tu viņus šodien redzēji pirmo reizi. Kā tev patika? Kā tev tīk, ka maragi nonāvē tavus ļaudis? Mums tam jādara gals — reizi par visām reizēm.

Viņš, smagi elpodams, rimās. Liķu kaudzes šķita varenas, dzīvo — kāda saujiņa. Vai tiešām jilanē var apturēt? Bet — kā?

Izeja ir tikai viena: viņi vairs nedrīkst atkāpties, nedrīkst vairs slēpties.

Ir jāpieņem cīņa ar ienaidnieku. Tā arī ir atbilde, skaidra un noteikta atbilde, turklāt neizbēgama.

Sanone lūkojās Kerikā aizvien aizdomīgāk: puisis izdvesa dīvainas skaņas, locījās, atsvieda galvu atpakaļ un lauzīja rokas kā nez kādas lēkmes varā. Keriks pamanīja Sanones sejas izteiksmi un apķērās, ka ir domājis jilanē valodā, jo tieši par jilanē jau viņš arī domāja — un jilanē domāt ir tas pats, kas runāt. Un pati šī salti nežēlīgā faktu analīze, kas noved līdz lietišķam, jilanē raksturīgam secinājumam… Tagad viņš atkal ierunājās sasku mēlē.

- Mums jāpiesaka maragiem karš. Tālu dienvidos jāuzmeklē viņu pilsēta. Un — lai tā kļūst arī par viņu kapu! Kad nebūs vairs šīs vietas, ko sauc par Alpīsaku, tad nebūs arī viņu. Es pārzinu šo pilsētu, es zinu ari, kā to noslaucīt no zemes virsas. Mums tas jādara!

Viņš uzsauca Herilakam upmalā:

- Tava sapņos izsapņotā vēlme piepildīsies! Mēs iesim projām no šejienes, mēs iesim uz dienvidiem, un tu būsi visu tanu sakripeks, tu mūs vedīsi. Un ar maragiem būs cauri. Es tagad zinu, kas jādara un kā tas darāms. Es zinu, kā noslaucīt no zemes virsas visu šo slaku. Ko teiksi, diženais medniek? Vai vedīsi mūs?

Herilaks saklausīja pašapziņu Kerika balsī un saprata, ka pa tukšo Keriks šādi nerunātu: viņš tiešām kaut ko zina! Herilakam uzplaiksnīja jauna cerība, un viņš atbildēja ar neartikulētu sajūsmas rēcienu.

- Viņi atkal nāk! — iesaucās Sanone.

Cīņa atsākās, un uz brīdi nācās izmest no galvas visus diženos nākotnes plānus.

XXVI

Jilanē avangards izšķīda pret nocietināto klinšu sienu. Fārgajas krita kā mušas. Viņu ciņas spars šķitās esam pierimis, un mērķis tā arī netika sasniegts. Tas bija šīsdienas pēdējais uzbrukums; saule jau slīga pret apvārsni, to aizsedza mākoņu vāli, un saujiņa izglābušos fārgaju atkāpās.