Rietumos no ēdenes

saņem gaļu un zobi to plosa, jo visa uzmanība bija vērsta uz plānu. Domas grima daudzšķautņainajās problēmās, kuras novedušas viņu un bruņotās fārgajas līdz šim stāvoklim — tieši te un tieši šobrīd. Vēl un vēl viņa visu pārcilāja prātā, pārliecinājās, ka nekas nav aizmirsts, nekas nav apiets, nekādas paviršības nav pieļautas. Viss bija kārtībā. Rīta agrumā viņas uzbruks. Keriks būs miris vēl pirms saulrieta. Vai pat-viņas rokās. Labāk jau rokās… Viņas īkšķi sažņaudzās un atlaidās. Vistīkamāk, ja rokās…

Viņa gan centās visam pieiet ar vēsu prātu, tomēr beidzot tas bija uzkarsis un Vaintē naidā burtiski kūpēja. Cik attēlu viņa caurskatījusi? Bez sava gala. Visas astazou grupas, visi īpatņi līdzinājās cits citam kā ūdens piles. Tikai šie mastodonti — vienīgā grupa ar mastodontiem kalnu vakarpusē — vedināja uz domām, ka meklējumi vainagojušies panākumiem. Rīt viņa par to pārliecināsies.

Uznākot tumsai, viņa kā visas jilanē ieslīga ciešā miegā — pilnigi bez bažām, jo aizsardzības līnijas bija nevainojamas. Nekas tonakt netraucēja jilanē miegu. Līdz ar pirmajiem saules stariem fārgajas sarosījās un sāka gatavoties šīsdienas kaujai. Saulite gan rādīja zobus, un Vaintē tīstījās lielajā guļamapmetnī. Parādījās arī Stalana, un abas vēroja, kā norit darbi. Viss risinājās gludi kā allaž, kad kaut ko organizēja jilanē. Vienības un to vadītāji darbojās mērķtiecīgi. Ūdeni, gaļu un citas rezerves sakrāva uz speciāli selekcionātiem milzu araktopiem. Visu Vaintē pacilātību saķēzīja viens Peleinē rokas mājiens: viņa lūdza mirkli uzmanības.

- Vaintē, man ar tevi jārunā.

- Vakarā, kad dienas darbi būs padarīti. Šobrīd man nav vaļas.

- Jau šovakar var būt par vēlu, jo plānotie dienas darbi var izrādīties nepaveikti.

Vaintē stingi klusēja, tikai viena acs nomēroja Peleinē no galvas līdz kājām. Viņa gan izskatījās tik mulsa, ka diez vai pamanīja eistaā nepatiku.

- Es labprāt izrādītos kļūdījusies… Diemžēl Meitas atsākušas apspriest netīkamas lietas. Kā rādās, viņas sāk justies piemuļķotas.

- Piemuļķotas? Tu taču man apgalvoji, ka jūs tur vairs neesot Nāves Meitas, ka grasāties ik solī pierādīt, ka esat Dzīvības Meitas, Alpīsakas īstenās pilsones, kas apzinājušās savas kļūdas un gatavas atkal kalpot pilsētai! Un es taču lūkoju, lai tām, kuras seko tev, tiktu atjaunotas visas tiesības un tituli, un paaugstināju tevi, noliku manā tiešajā pakļautībā. Par vēlu muldēt par piemuļķošanu!

- Uzklausi mani, dižā Vaintē! - Peleinē neapzināti savija īkšķus nožēlas žestā, kura nozīmi pasvītroja delnu krāsa. - Spriešana un lemšana ir viena lieta. Lēmumu īstenošana — gluži kas cits. Mēs sekojām tev pēc brivas gribas, līdz ar tevi šķērsojām jūras, laukus un upes, jo bijām mierā arto, ko tu dari. Mēs'piekritām, ka astazoi ir plēsīgi zvēri, kas jānokauj, tāpat kā mēs nokaujam gaļas lopus.

- Piekrītat, vai ne?

- Piekritām, kamēr nebijām redzējušas pašus zvērus. Vienībā, kas vakar apkāva astazou baru, bija arī divas Meitas.

- Zinu. Es pati viņas sūtīju.

«Lai aptraipītu viņu rokas ar asinīm,» viņa atcerējās Stalanas vārdus. Lai nosmērētu rokas. Stalana tā allaž rīkojās ar fārgajām, kuras vēlējās tapt par medniecēm. Pilsētās netrūka tādu, kas nemaz nespēja ar vieglu roku nonāvēt: pārāk ilgi viņas bijušas šķirtas no mežonības, pārāk sen iznākušas no jūras, aizmirsušas savas saknes, zaudējušas spēju nogalēt aši un prasmīgi. Slepkava nedomā, viņš reaģē uz kairinājumu. Šīs Nāves Meitas pārāk daudz spriedelēja, viņas prātuļoja bez mitas, bet uz darīšanu bija daudz kūtrākas. Asins smaka viņām iedvestu dzīvību.

Peleinē mēle mežģījās. Vaintē tik tikko valdījās, viņā klausīdamās.

- Viņām nevajadzēja iet, — Peleinē beidzot izmocīja, ar haotiskām roku kustībām traucējot uztvert teiktā jēgu.

- Tu uzdrīksties apstrīdēt manas pavēles? — Vaintē sekste niknumā saslējās un drebēja.

- Viņas ir mirušas, Vaintē. Abas pagalam.

- Nevar būt! Nešķīsteņi taču pat nepretojās, neviena pat netika ievainota!

- Tās divas atgriezās. Viņas stāstīja par astazou apmetni, viņas teica, ka tā atgādinājusi mazu pilsētu, un astazoiem bijuši arī visādi jocigi roku darinājumi, un viņas, sāpēs kliegdamas, mira. Abas bija šāvušas, abas bija nonāvējušas. Kad viņas to pateica, kāda aizrādīja, ka nu viņas esot Nāves, nevis Dzīvības

Meitas, un viņas atzina, ka kļuvušas par nāves sējējām. Un nomira. Nomira, kā mirst tās, kam eistaā atņem vārdu un izraida no pilsētas. Lūk, kā tas viss bija! Un tagad mēs zinām, ka esam kļūdijušās. Astazou nonāvēšana nes nāvi, nevis dzīvību. Mēs vairs nevaram tev kalpot, Vaintē. Mēs nevaram tavā vārdā nokaut!

Peleinē nervozā raustīšanās mitējās, jo runa bija galā un viss, kas sakāms, — pateikts. Un lēmums pieņemts. Tas pat nebija lēmums, tas bija vienīgās iespējas konstatējums. Ko darīt tālāk — tas tagad jālemj Vaintē.

Eistaā, domās iegrimusi, stāvēja kā sasalusi, un Peleinē kā pamirusi gaidīja. Skatieni bija ieurbušies sarunu biedrenes acīs, pēdas izvērstas, un abi stāvi stingi kā nāve.