Rietumos no ēdenes

- Nē, - Keriks atcirta — asi kā ar pliķi sejā. - Tā varētu darīt, ja tu būtu viens pats un gribētu mirt. Bet tu esi sakripeks! Vai gribi, lai mednieki un samadi mirst līdz ar tevi? Vai esi aizmirsis, ka maragu ir tik daudz kā smilšu jūrmalā? Atklātā kaujā mēs varam tikai zaudēt. Saki man skaidri: vai tu esi sakripeks, kas vedīs mūs kaujā, vai mednieks Herilaks, kas alkst vienatnē saķerties ar maragiem un mirt?!

Lielais mednieks, galvas tiesu garāks par Keriku, nolūkojās uz viņu no augšas. Viņa rokas sažņaudzās un atlaidās; rokas, kuras spēja grābt un nonāvēt. Bet Keriks bija ne mazāk saniknots; viņš lūkojās pretī, salti klusēdams, un gaidīja atbildi.

- Tas bija skarbi teikts, Kerik. Tā ar Herilaku neviens nerunā!

- Kā margalus es runāju ar sakripeku. Citādi es runātu ar mednieku Herilaku, jo viņa sāpes ir arī manējās. - Viņa balss kļuva maigāka. - Tā ir tava izvēle, varenais Herilak, un neviens cits nevar to izlemt tavā vietā.

Herilaks klusējot lūkojās zemē. Viņa dūres atkal sažņaudzās tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Tad viņš lēni pamāja ar galvu un ierunājās. Vārdos jautās sapratne un cieņa.

- Un tā nu dēlam būs jāpamāca tēvs. Tu liki man atminēties, ka reiz es izdarīju izvēli tavā vietā, un tu paklausīji man un pameti maragus, atkal kļūdams par tanu mednieku. Ja tu to varēji, tad arī man jāspēj izpildīt savu sakripeka pienākumu un jāaizmirst sapņos redzētais. Toties tu esi margalus. Tev jāizstāsta, ko šie maragi dara.

Strīds bija izbeigts un aizmirsts. Tagad kārta lēmumam. Keriks neredzošām acīm skatījās uz kargu mednieku, it kā tam cauri saskatot tuvojošās jilanē un fārgajas, kā tiekdamies izprast, ko tās dara un kā gan tās varētu nonākt šeit. Kargus neveikli knosījās šā neredzošā skatiena šaustīts, un pēc ilgāka laika sprīža Keriks viņu uzrunāja.

- Tu esi mednieks. Atradi savu samadu apkautu. Kādas pēdas, kādas zimes tu atradi?

- Daudz pēdu ceļi no tādi lopi, ko iepriekš nav matijis. Atnākuši no dienvidi, gājuši uz dienvidi prom.

Keriks sajuta spēju ceribas staru. Viņš pievērsās Herilakam, tulkodams kargus teikto, taustoties kā miglā, lūkoja iztulkot jilanē atstātās pēdas…

- Ja jau tās griezušās atpakaļ, tad tā tomēr ir neliela vienība no pūļa. Maza fārgaju grupiņa tik tālu nespētu atnākt, tas būtu neiespējami. Tātad šīs būtnes pirms uzbrukuma jau zina, kur apmetušies upuri. Tās zināja par kargu nometni, negaidīti uzbruka un aši visus apkāva. Tas nozimē, ka viņas zina, kur ir samadi. Un zina arī, kur atrodas saski, pazīst šo ieleju.

Sanones teiktais pārtrauca viņa prātojumus, atgriežot īstenībā.

- Kas lēcies? Es nenieka nesaprotu.

- Es stāstu par maragiem, kas staigā kā cilvēki, — Keriks atbildēja. - Tagad tie parādījušies — no dienvidiem un, jādomā, lielā skaitā. Vienīgais, kā viņi alkst, ir mūsu nāve. Un viņi prot jau pirms uzbrukuma izdibināt, kur mēs atrodamies.

- Vai tie uzbruks ari mums? Kā tu domā? - Sanone vaicāja, kā atbalsodams Herilaka vārdos neizteiktās bažas.

- Viņi sīki pārzinās šo ieleju un nogalēs te ikvienu, jo ari jūs esat tani.

Vai tiešām viņas to darīs, Keriks prātoja. Jā, protams. Vispirms tās, bez šaubām, uzbruks samadu apmetnei, bet pēc tam ieradīsies arī šeit. Tikai — kad tas notiks? Tām būtu plašā lokā jāielenc ieleja, un varbūt viņas to šobrid jau dara. Bet vai jilanē būs gatavas jau šodien iet triecienā? Tā bija baisa doma: šajā pašā brīdī samadiem varbūt jau uzbrūk un iznīcina tos. Nē, jilanē domu gājiens ir citāds: vakarā nolūkot upuri, mierīgi pārlaist nakti un uzbrukt ritausmā. Tā viņas rīkojušās, kopš izšķīlies laiks; tās savu pieeju nemainīs. Viņš ātri pagriezās pret Herilaku.

- Maragi uzbruks samadu apmetnei rita agrumā, esmu pārliecināts. Jau rīt no rīta vai, pats vēlākais, parit.

- Es eju brīdināt viņus. Samadiem tūdaļ jādodas projām.

Viņš pagriezās un metās skriet, bet Keriks sauca nopakaļ:

- Kurp tad jūs dosieties? Kur jūs varat aizbēgt?!

Herilaks apstājās. Nebija kur sprukt nedz no Kerika skatiena, nedz ari no šā jautājuma, ko diktēja veselais saprāts.

- Kurp? Vislabāk būtu uz ziemeļiem, uz sniegājiem. Tur viņi nespēs mums sekot.

- Viņi ir pārlieku tuvu. Tie noķers jūs kalnājā.

- Tad kurp?

Kurp? Herilaks vēl nebija izteicis šo vārdu, kad Keriks jau skaidri redzēja atbildi. Viņš norādīja sev zem kājām.

- Šeit. Aiz klinšu barjeras, šajā ielejā bez izejas. Lai maragi ierodas pēc mums! Lai pret tiem vēršas nāves nūjas, šķēpi un bultas! Lai mums tēmētie dzelkšņi ķer cieto klinti. Sagaidīsim viņus aizsardzības pozīcijās. Un viņi neatgriezīsies. Viņi tagad domā, ka mūs te notvers, bet izrādīsies, ka mēs notversim viņus. Mums te ir pārtika un ūdens, un stipri šķēpi klausa mūsu rokām.

- Lai tie mums uzbrūk un mirst! Tas tiesa, bēguļošanas laikam pienācis gals!

Herilaks pievērsās Sanonem: no mandukta lēmuma bija atkarīga tanu

dzīvība.

- Sanone, uzklausi manu lūgumu! Vai nu samadi dosies uz ziemeļiem, vai arī nāks uz ieleju un gaidīs maragu uzbrukumu. Ja tu ļauj mums patverties ielejā, tu riskē ar savu ļaužu dzīvibām. Maragi varētu neuzbrukt…