Rietumos no ēdenes

Keriks rūpīgi nolika kārbu atpakaļ. Herilaks izgāja ārpusē pie dzegas, jo viņa uzmanību piesaistīja rosība lejā. Keriks viņam pievienojās un pēc Herilaka lūguma sāka stāstīt par vērpšanu un aušanu, rādīja biedram dūmojošo krāsni, kurā apdedzina podus…

- Un šeit, uz akmens plāksnēm, tie sarkanie plankumi ir piparu pākstis, kas sadzina tev acīs asaras. Tās žāvē, pēc tam saberž. Lādēs ir saldas saknes, tāpat arī dažnedažādi biezeņi, kuros pat sēklas samaltas miltos. Tos sacep, un garšo varen labi. Pārtika te ir vienmēr, neviens nekad nav izsalcis.

Herilaks manīja viņa aizrautību un jūsmu.

- Vai tu paliksi šeit?

Keriks paraustīja plecus

- Grūti pateikt. Esmu radis dzivot šādā vidē, esmu gadiem mitinājies jilanē pilsētā. Šeit nav jābadojas, un ziemas ir siltas.

- Tavs dēls kā sievišķis rakāsies pa zemi, nevis vajās briedi?

- Arī briedis nekur nespruks. Ar saviem šķēpu metamajiem saski tos pieveic it nadzīgi.

Herilaks vairāk neizteicās, bet viņa izjūtas skaidri pauda galvas kustības, raugoties uz visām pusēm. Tas viss bija gaužām interesanti, gana labi tiem, kas te dzimuši, bet nekādi nevarēja līdzināties mednieka dzīvei. Keriks negribēja ar viņu stridēties. Viņa skatiens šaudījās no Herilaka uz saskiem, kas uzraka laukus; viņš saprata gan mednieku, gan šos laukstrādniekus — tāpat kā bija sapratis jilanē. Ne pirmo reizi dzivē viņš jutās ne šis, ne tas: ne mednieks, ne arājs, ne cilvēks, ne marags. Viņi atgriezās iekšā, un viņa acis pievērsās Armunai ar bērnu uz rokām; Keriks atskārta, ka tagad viņam ir pamats zem kājām, pašam savs samads, lai cik ari mazs tas būtu. Armuna sajuta viņa skatienu, uzsmaidīja un saņēma atbildes smaidu. Kāda sieviete pienāca no alas ieejas puses un čukstēja Kerikam pie auss.

- Še ir mandukts un grib ar tevi runāt.

Mandukts stāvēja uz dzegas plaši ieplestām acim un drebēja.

- Ir noticis, kā teica Sanone. Piedzimis mastodonts — tāpat, kā tavs dēls. Sanone vēlas ar tevi parunāt.

- Dodies pie viņa! Saki, ka mēs ar Herilaku nākam.

Viņš pavērsās pret lielo mednieku.

- Redzēs, ko Sanone grib. Un vispār — jāaprunājas ar manduktiem: vai viņi patiešām zina ceļu uz rietumiem pār tuksnesi.

Keriks zināja, kur šajā diennakts laikā atrast Sanoni, jo pēcpusdienas saule atradās ieslīpi virs ielejas un iespīdēja alā kalna pakājē, apgaismojot sienu gleznojumus. Sanone ne sliktāk par Freikenu varēja skandēt dažādas gudrības no saullēkta lidz rietam, bet viņš ari dalījās savās zināšanās ar citiem manduktiem, īpaši jau ar jaunākajiem. Viņš klusi dziedāja, un citi atkārtoja viņa vārdus, mācīdamies tos no galvas. Arī Kerikam bija ļauts klausīties, un viņš to pamatoti uztvēra kā pagodinājumu, jo vispār jau tikai manduktiem pienācās dzirdēt Sanones teikto.

Sanone sakrustotām kājām sēdēja lielā mastodonta gleznojuma priekšā un lūkojās augšup, kamēr tris jaunie mandukti sēdēja viņam pretī, aizrautīgi klausīdamies.

- Pagaidīsim šeit, kamēr viņš beigs, — Keriks ieteica. - Viņš stāsta citiem par Kad airu.

- Kas tas tāds?

- Nevis tas, bet viņš. Šeit nerunā par Ermanpadaru; viņi nezina, kā viņš darinājis tanu no upes dūņām. Viņi spriež par Kadaīru, kas mastodonta izskatā viens pats klejojis pa zemes virsu. Viņš bijis tik vientuļš, ka spēcīgi triecis kāju pret melno klinti; tā atvāzusies, un no tās iznācis ārā pirmais saskus.

- Un saski tam tic?

- Jā, un ļoti cieši turklāt. Tas viņiem ļoti nozīmīgi. Viņi zina daudz dažādu lietu lidz pat klinšu un ūdens gariem, bet visu to esot radījis Kadaīrs. Visu.

- Nu ir skaidrs, kāpēc tie mūs tik laipni uzņēma un deva pārtiku. Mēs atvedām viņiem mastodontus. Vai viņiem pašiem nav neviena?

- Nē. Saski par tiem zināja tikai pēc gleznojumiem. Viņi tic, ka mēs atvedām pie tiem mastodontus ar svarīgu mērķi. Tagad, kad piedzimis mazulis, viņiem šis mērķis varētu kļūt skaidrs. Ne viss, kas ar to saistīts, man ir izprotams, bet tam ir liela nozime. Re, jaunie aiziet. Nu mēs varam aprunāties ar Sanoni.

Sanone, līksmi smaididams, panācās pretī un apsveicinājās.

- Mastodontēns piedzimis, vai zināt? Un man teica, ka arī tev piedzimis bērns. Tas ir ļoti svarigs notikums.

Viņš saminstinājās.

- Vai tavam dēlam vārds jau ir dots?

- Jā. Viņš ir Arnhvits, kas mūsu valodā nozimē «vanags».

Sanone brīdi vilcinājās, tad nolieca galvu un ierunājās.

- Šīm divām piedzimšanām vienā un tajā pašā dienā ir noteikta jēga, tāpat kā visam šajā pasaulē. Tu atvedi šurp mastodontus, un tam bija sava jēga.

Tavs dēls piedzima tajā pašā dienā kad mastodontēns, un arī tam bija jēga. Tu esi nosaucis viņu par Arnhvītu un pats zini, kāda tam jēga. Ar to arī saistīts mūsu lūgums. Mēs vēlētos, lai tava dēla vārds tiktu dots arī mastodonta bērnam. Mums tas daudz nozīmētu. Kā tev šķiet, vai samadars to atļaus?

Keriks pat nepasmaidīja par šo dīvaino lūgumu, jo zināja, cik nopietni Sanone un citi izturas pret savu ticību.

- Nokārtosim. Esmu pārliecināts, ka samadars būs ar to mierā.

- Mēs vēl nosūtīsim viņam kādas veltes, lai iegūtu samadara labvēlību un pierunātu izpildīt šo lūgumu.