Rietumos no ēdenes

- Viņš piekritīs. Un tagad man ir atbildes lūgums. Tas, lūk, ir Herilaks, valisķu ļaužu karavadonis.

- Saki tam, ka viņš te ir gaidīts, jo viņa uzvara cīņās atvedusi mums valiski. Mandukti savāksies, un mēs iedzersim porro, kas izbrūvēts šim gadijumam par godu.

Keriks to pārtulkoja Herilakam, kurš tā arī palika neizpratnē.

- Viņi zināja, ka es ieradīšos? Kā gan tas iespējams?

- Nezinu, kā viņi to panāk, bet tas ir skaidrs, ka viņi redz nākotni daudz labāk nekā vecais Freikens ar savām pūču atvēmām. Viņi pieprot visādus stiķus, kas man tā arī paliek miglā tīti.

Klusiņām savācās mandukti ar lieliem, pārsegtiem podiem. Tie bija smalki veidoti, un katram podam sānu virsmā bija ieveidots melns mastodonts. Šādā pat veidā bija izrotāti dzeramtrauki. Sanone pašrocīgi iegremdēja katru kausu putojošajā, brūnajā šķidrumā, un pašu pirmo pasniedza Herilakam. Arī Keriks iemalkoja dziru; porro bija rūgts, bet sniedza dīvainu tīksmi. Viņš lidz ar pārējiem izdzēra kausu līdz dibenam, un tas tika piepildīts no jauna. Drīz vien viņa galvā iesitās savāds reibonis, kas lika justies varen līksmi. Herilaka grimases liecināja, ka arī viņš jūtas tikpat labi.

- Tas ir Kadaīra ūdens, — Sanone paskaidroja. - Kadaīrs ar to ienāk mūsos un rāda, ka redz un klausās.

Keriks sāka apjaust, ka Kadaīrs ir varenāks, nekā viņš būtu domājis.

- Ir zināms, ka Kadaīrs šurp atvedis valisķu ļaudis. Kad piedzima mastodontēns, nāca pasaulē arī Kerika bērns, tādēļ arī Keriks varēja dot abiem vārdu. Tagad valisķu virsaitis atnācis pie mums pēc palīdzības, lai uzmeklētu ceļu caur tuksnesi uz rietumiem.

Kad Keriks to pārtulkoja, Herilaks godbijībā plaši iepleta acis. Šie ļaudis spēja lasīt nākotni! Viņš uzmanigi ieklausījās Sanones runas turpinājumā, gaidīdams, kad Keriks pārstāstīs sacītā jēgu.

- Valisķu ļaudis mūs atstāj, jo viņu darbs še ir veikts. Kadaīra iemiesojums ir šeit! Mastodontēns Arnhvīts paliks ar mums. Tā tam jānotiek.

Herilaks piekrita bez jautājumiem. Tagad viņš ticēja, ka Sanone redz nākotni un ka viņa teiktais piepildisies. Kerika galva sāka atgūt skaidrību, un viņš cerēja, ka Sorlis uztvers mastodontēna zaudējumu ar tādu pašu paļāvību. Tas tomēr jāatzīst par izdevīgu darījumu: saski taču tanus uzturēja visu cauru ziemu.

Sanone norādīja uz jaunu manduktu un paaicināja to klāt.

— Tas ir Meskavīno. Viņš ir stiprs un parādīs jums ceļu cauri tuksnesim. Es atklāšu viņam tuksneša ūdenskrātuvju noslēpumu, un viņš tās pratis atrast. Izstāstīšu tam par zīmēm ceļā, un viņš tās iegaumēs. Neviens no dzīvajiem nav šķērsojis tuksnesi, bet ceļš ir uzkrāts atmiņā.

Keriks saprata, ka samadi aizies. Bet vai viņš dosies tiem līdzi? Samadu lēmums bija pats par sevi saprotams, bet viņējais — nebūt ne. Kas gan viņu sagaida nākotnē? Keriks prātoja, vai nepavaicāt to Sanonem, bet baidījās arī izdzirdēt atbildi. Viņa kauss bija piepildīts ar porro, viņš to pacēla un kāri dzēra.

XXIII

Še bija sasku ieleja. Plašā un augligā ieplaka stiepās starp aizsargājošām klinšu sienām — augstām un nepārejamām. Pirmsākumos te bija slējusies monolīta klints, bet pirmajā dienā pēc pasaules radīšanas Kadaīrs to caurcirta, vismaz tā bija teikts mācibā. Nenne tam ticēja: pierādījums taču atradās tepat acu priekšā. Kurš gan cits būtu spējis sašķēpelēt klinti kā tādu dubļu piku? Tikai pats Kadaīrs, kurš savulaik šķīris klinti no augsnes, izgrebis upes gultni ielejas dziļumā un piepildījis to ar dzidru ūdeni. Viss tas bija acīmredzams. Nenne apsēdās dzegas ēnā un pārdomāja šīs lietas, jo viņš allaž cītīgi klausījās un atcerējās, ko Sanone klāstījis par šim lietām. Stāvot sargpostenī, viņa galvā vienādiņ jaucās tamlīdzīgas domas.

Mirkli pāršķelt klinti spēja tikai Kadaīrs, tomēr nevarēja noliegt, ka pati stiprākā klints laika gaitā sadēd arī pati no sevis. Šajā vietā ielejas sienas bija nobrukušas, veidojot akmeņainu nogāzi, pa kuru varēja uzrāpties, tāpēc Nenne te tagad sēdēja un uzmanīja nogāzi, jo — kur varēja uzkāpt viņi, spētu uzrāpties arī citi. Un viņas puses kalnos medija kargi.

Nenne uztvēra kaut ko pavīdam augšā starp klintīm, bet tas tūdaļ pat nozuda. Kāds dzīvnieks? Vai varbūt — putns? Bet — ja nu ne?

Saski kargus lika mierā, ja vien tie turējās pienācīgā attālumā. Viņiem pat bija ļauts mierīgi ierasties, lai iemītu pret medījumu drānas un podus, tomēr bez uzraudzības tos nekad neatstāja: zināms taču, ka kargus labprātāk nevis tirgojas, bet zog. Turklāt viņš smako.

Kargi mita zem klajas debess kā dzīvnieki un, kaut arī prata runāt, šķitās esam tuvāki lopiem nekā saskiem. Turklāt viņi nerunāja lāgā, un viņu zvērādas smirdēja vēl asāk nekā paši.

Atkal kaut kas nozibsnīja, un Nenne pietupēs, sažņaugdams šķēpu. Tur kāds bija: starp klintsbluķiem kaut kas paprāvs kustējās. Nenne ielāgoja šķēpu savā šķēpmetī un izslēja to metiena gatavībā.