Rietumos no ēdenes

- Tā arī darīšu. Tikai vispirms jāpasauc Sorlis. Šie saski nes viņam dāvanas, jo viņi nāk ar lūgumu.

Drīz vien jau Sorlis līksmi cilāja rupja maluma miltu plāceņus, saldumus, svaigās saknes; starp veltēm bija pat īpaši vērtīgais retums — medus. Mandukti bažīgi nolūkojās, kā viņš rakņājas pa groziem, un atviegloti redzēja viņu smaidām.

- Ziemas beigu galā tāds paēdiens būs makten smeķigs. Starp citu, kāpēc viņi sastiepuši tādus labumus tieši manam samadam?

- Tā ir nopietna lieta, — Keriks dziļdomīgi uzsāka. - Es pastāstīšu, tikai nesmejies! Šiem ļaudim tā lieta ir pat ļoti nopietna. Ņem vērā, cik pulka pārtikas viņi mums jau devuši un cik vēl dos. Tad lūk: tu taču zini, kādu bijību viņi izjūt pret mastodontiem?

- Zinu gan. Es gan nesaprotu, bet tam jābūt kaut kam nozīmīgam, ja reiz viņi šādi rīkojas.

— Tas ir pat ļoti nozīmīgi. Nebijuši mums mastodonti, diez vai šie ļaudis mums palīdzētu vispār. Un tagad viņi nāk ar lūgumu. Mandukti prasa tavu atļauju nogādāt mastodontieni Dūhu ielejā, lai mazulis piedzimtu tur. Viņi apsola to barot un kopt līdz atnešanās laikam. Vai esi ar mieru?

- Viņi grib to pievākt? Nekas nesanāks.

— To viņi nemaz neprasa. Mastodontu mātei tikai jāpadzīvo pie viņiem, kamēr piedzims mazulis.

- Tad tā lieta iet. Kāda tam nozīme, kur teļš piedzimst!

- Bet tev tas pašam skaļi jāpaziņo tā, lai viņi saprot. Redzi — viņi gaida!

Sorlis lēni pagriezās pret abiem manduktiem, pavēršot delnas uz āru.

- Jūsu prasība tiks izpildīta. Es pats šodien nogādāšu Dūhu tur.

Keriks pārtulkoja viņa vārdus sasku mēlē, un mandukti godpilnā piekrišanā zemu palocījās.

- Teic paldies šim krietnajam samadaram! — teica vecākais mandukts. - Pasaki, ka mūsu pateicībai nav gala. Mēs tagad dosimies atpakaļ ar labo ziņu.

Sorlis nolūkojās viesiem nopakaļ un pašūpoja galvu.

- Ne es to saprotu, nedz arī vēlos saprast. Toties mēs mielosimies ar viņu veltēm un neuzdosim liekus jautājumus.

Tad sākās dzīres, un visi samadi uzklupa sasku cienastam. Keriks, kurš cauru ziemu bija pārticis no šiem labumiem, tiem nepieskārās: viņš labprātāk zelēja sīkstu žāvētas gaļas sloksni. Kad viss bija nokopts, vīri aizdedza akmens pipi un padeva to pa riņķi. Keriks tīksmi ievilka dūmu un pateicās.

- Vai jaunā apmetne ir labāka par veco? — viņš iejautājās.

- Šimbrīžam jā, - Herilaks atteica. - Te labākas ganības, bet medībās kā neveicas, tā neveicas. Mums nācies vajāt medijumu līdz pat kalniem, un tas ir bistami, jo tur medī arī tie melnie.

- Ko tad jūs iesāksiet? Ja nemedās, tad arī nemedīsies, — toties še mēs ēdamo varam dabūt no saskiem.

— Tā var izvilkt vienu ziemu, tak ne jau visu dzīvi. Tani ir mednieki, nevis ubagi. Mēs prātojam, ka dienvidos varētu veikties labāk, bet turp. kā rādās, var tikt tikai pār klinšaino pauguraini, kur nav ne ūdens piles, un šķērsot to nenāksies viegli. Varbūt tomēr mēģināt?

- Esmu runājis par šo pauguraini ar saskiem. Tur ir dažas ieplakas, kur medījuma netrūkst. Bet tur ir ari kargi, kā viņi sauc tumšādainus, lidz ar to šis ceļš atkrīt. Kā jūs skatāties uz rietumu pusi?

- Reiz pēc piecu dienu gājuma pa smiltājiem mums jau nācies griezties atpakaļ. Tur ir kails tuksnesis, kur aug tikai tie adatainie augi.

- Ari par to esmu runājis ar saskiem. Viņi saka, ka jāpamanās tikai nokļūt otrpus smiltim, un tur esot meži. Bet galvenais: viņi zina taku caur tuksnesi!

- Tad noskaidro visu kārtīgi! Ja mēs šķērsotu smilšu klaju un atrastu labu medibu vietu, kur nav maragu, tad pasaule būtu tāda, kādai tai jābūt, kā pirms sala un pirms maragu uzrašanās.

To sakot, Herilaka seja sakritās un viņš neredzošām acīm vērās izdzisušajā ugunskurā.

- Nedomā par tiem! — Keriks aizrādīja. - Viņi mūs šeit neuzies.

- Toties man tie neiziet no prāta. Sapņos es ceļoju ar savu samadu. Redzu viņus, dzirdu viņus — medniekus, sievas un bērnus, redzu lielos mastodontus velkam šļūceņus. Mēs smejamies, mēs mielojamies ar svaigu gaļu. Tad es pamostos, un viņi ir miruši. Tālajā krastā balo viņu kauli, vējš dzenā pār tiem putekļus… Kad redzu šos sapņus, visi samadi man lidzās šķiet svešinieki, un gribas tos pamest un aiziet tālumā. Man gribas atpakaļ uz austrumiem — tur, pāri kalniem. Gribas uzmeklēt maragus un slaktēt tos līdz spēku izsīkumam. Un nomirt. Varbūt starp zvaigznēm es rastu mieru. Mana tharma nesapņotu. Sāpīgajām atmiņām pienāktu gals.

Mednieks savilka milzīgās dūres, bet viņa pirksti sažņaudza vien tukšu gaisu. Ienaidnieks bija neredzams, tāpat kā Herilaka domas. Keriks visu saprata: ari viņā liesmoja naids pret jilanē. Bet tagad — ar Armunu, ar teju gaidāmo bērnu — dzīve pie saskiem šķita pilnvērtīgāka, nekā viņš jelkad būtu varējis vēlēties. Viņš nebija jilanē aizmirsis, bet tās bija pagātnē, un tagad Keriks dzīvoja tikai tagadnē.

- Ejam pie saskiem! — viņš iesaucās. - Mums jāaprunājās ar manduktiem. Viņu zināšanām nav robežu. Ja tiešām ir tāds ceļš caur tuksnesi, tiem ir zināms ari tas. Ja samadi tur nokļūs, jūsu priekšā būs divi šķēršļi — tuksnesis un kalni. Maragi nespēs pārvarēt abus. Tad tu varēsi viņus aizmirst.