Rietumos no ēdenes

Armuna izrādījās it naska uz valodām. Keriks bieži ciemojās pie vecās Onitas un vārdu pa vārdam, frāzi pa frāzei apguva seseku. Armuna to enerģiski pārņēma un sāka jau likt lietā, pļāpājot ar citām sievām. Svešādā izruna lika tām slepus spurgt delnās, bet Armuna zināja, ka viņu smieklos nav ļaunprātības. Beidzot nopratušas, ko viņa vēlējusies pateikt, tās atkal un atkal pareizi izrunāja sacīto, kā mācot mazu bērnu, un Armuna frāzi atkārtoja. Pēc īsa laika viņa jau pati mācīja Keriku, un viņam vairs nenācās nokauties ar večas indevēm.

Kamēr Armuna citigi apguva svešo valodu, Keriks no rita līdz vakaram nodevās sasku saistošo nodarbju un iemaņu pētīšanai. Cietie trauki patiesi izrādījās izgatavoti no mīkstiem māliem, kas plānā slānī atrodami kādā nogāzē. Mitrajam mālam piešķīra vajadzīgo formu un lika to ļoti karstā krāsnī žūt. Pati krāsns bija sakrauta no akmeņiem un tiem pašiem māliem. Iekšā cauru diennakti kūrās uguns, un karstums vērta mālu akmens cietu.

Vēl lielāku interesi modināja šķiedra, ko saski izmantoja virvēm un auklām, no kā tie auda drānu un darināja apģērbu. To ieguva no sika, zaļa auga, ko sauca par haradi. Haraža sēklas saski ar gardu muti ēda, bet no sasmalcinātām — spieda eļļu, ko plaši pielietoja saimniecībā, tomēr visvērtīgākie bija šo augu stiebri.

Haražus sagāza seklos dīķos un noslogoja ar smagiem akmeņiem, lai neuzpeld. Pēc zināma laika piemirkušos stiebrus vilka laukā un kaltēja saulē, pēc tam izkūla uz akmens plāksnēm. Ar ipašiem žuburainiem rikiem uzvandīja un atdalīja tīro šķiedru, ko sievietes pēcāk savija un savērpa stingrās grīstēs; no iegūtajiem pavedieniem darināja auklas un virves, sēja zvejas tīklus un cilpslaz- dus. Vislabākās, vistievākās šķiedras uzstiepa uz koka rāmjiem — pavedienu pie pavediena, cieši citu pie cita. Pēc tam sievietes starp tiem turp un atpakaļ izvija citus pavedienus, tādējādi iegūstot baltu audeklu, par ko tik ļoti sajūsminājās Armuna. Viņa drīz vien lika savus ādas apģērbus un zvērādas pie malas un ietērpās mikstajās haraža drānās tāpat kā pārējās sievietes.

Starp saskiem Armuna jutās laimīga, laimīgāka nekā jelkad iepriekš savā dzīvē. Drīz vajadzēja dzimt viņas bērnam, un viņa jutās pateicīga, ka var dzīvot šeit — siltumā un ērtībās — , nevis ziemot saltā teltī. Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās rāpties pāri akmens barjerai, lai uz radibu laiku atgrieztos pie samadiem upmalā. Viņas samads tagad bija šeit, un Keriks — viņas samadars. Par savas īstās dzīves sākumu viņa uzskatīja to mirkli, kad puisis ielūkojās viņas sejā un neiesmējās. Arī saski par viņu neņirgājās un pat nepievērsa uzmanību viņas zaķalūpai, jo viņus iejūsmoja meičas gaišā āda un mati, palsi kā haradis. Tā viņi tos ari sauca, jo tie bija balti kā šī drāna. Armuna pie saskiem jutās kā mājās, nu jau brīvi runāja viņu valodā, mācījās vērpt un gatavot ēdienu no labības, ko tie audzēja, un arī bērnam bija jānāk pasaulē šeit.

Keriks pat neapsprieda šādu lēmumu: tas viņu pilnībā apmierināja. Tirās akmens alas un austo drēbju mīlīgie pieskārieni bija tik pārāki par vēja caurpūstajām teltim un mūdžu apsēstajām zvērādām! Dzīve ar saskiem daudzējādi līdzinājās jilanē pilsētas burzmai, kaut ari viņš vairījās apzināti vilkt šādas paralēles. Kerikam nepavisam netikās domāt par jilanē, un, kad vien salīdzinājums nelūgts iešāvās prātā, viņš allaž mānijās vērst savas domas uz citu pusi. Galu galā, kalni un tuksnesis ir šķērslis, un jilanē nav lemts viņus še uziet. Citādi taču nevar būt! Viņam tagad ir pienākumi, un tas ir svarīgāk par visu. Dzemdības tomēr ir viena nozīmīga lieta, kaut arī vienīgi viņam un Armunai. Saski daudz lielāku nozīmi piešķīra citām radībām: šķiet, viņi par to vien tērgāja.

Mastodontienei Dūhai arī bija jāatnesas. Gaidāmais mazulis viņai būs ceturtais; gan viņa pati, gan ari samadi pret to attiecās kā pret gluži ikdienišķu lietu.

Saski tā nedomāja. Keriks jau sāka mazliet saprast viņu godbijību pret mastodontiem. Par šo pasauli viņi zināja daudz tāda, ko tani nenojauta, sevišķi jau par zvēru un klinšu gariem, par to, kas viņpus debesīm, no kurienes nākusi pasaule un kas gaidāms nākotnē. Viņiem bija daži ļaudis, tā sauktie mandukti, kas vispār neko citu nedarija, tikai gremdējās šajos jautājumos. Sanone viņu vidū bija galvenais, viņš tos vadīja, bet visi mandukti kopā pārvaldīja sasku sabiedrību. Sanones loma mazliet atgādināja jilanē sabiedrības eistaā, un Keriks, kā radis, bez kavēšanās devās uz alu pēc pirmā uzaicinājuma. Sanone jau sēdēja mastodonta attēla priekšā un pamāja, lai Keriks sēžas līdzās.

— Jūs esat veikuši garu ceļu, lai sasniegtu šo ieleju, — Sanone sāka runu. Saskus, tāpat kā tanus, allaž tuvojās sarunas tēmai aplinkus. - Jūs kāvāties ar maragiem, kas staigā kā cilvēki. Mēs nekad tādus maragus neesam redzējuši. Tev jāpastāsta man par tiem.

Keriks jau sen bija viņam izklāstījis visu, ko zināja par jilanē, tomēr mierīgi sāka savu stāstu no gala, zinādams, ka tas ir tikai solis ceļā uz šīs vizītes patieso mērķi.