Rietumos no ēdenes

Visapkārt, līdz pat tumšajai straumei tālu lejā, vīdēja smilšaini klinšakmeņi. Abos krastos slējās stāvas klintis. Medniekiem, kuri bija uz brīdi nozuduši, lai palaistu viņu garām, būtu ļoti vienkārši aizstāvēt šo dabisko nocietinājumu. Tās bija lieliskas aizsargpozīcijas, bet kas gan aiz tām slēpās? Steigšus klumburojot lejup pa pretējo krauju pakaļ pārējiem, bailes atkal pārmāca ziņkāri.

Ainava nemitīgi mainījās. Klinšu sienas mijās ar smilšainiem pauguriem, šur tur vīdēja kāds zāļu kušķis, kāds panīcis kociņš. Pēc īsa brīža zeme kļuva līdzenāka un zaļāka, taisnās rindās stiepās zaļumi… Keriks brīnījās par šīm taisnajām rindām, lidz pamanīja, ka vienā no tām rakņājas vīri, un nu jau varēja brīnīties par divām lietām: par mērķtiecīgi stādītajiem krūmiem un medniekiem, kas darīja sieviešu darbu — čubinājās ap lakstiem. Tas viņu pārsteidza jo īpaši. Bet jilanē taču iekopa laukus ap pilsētu! Kāpēc gan tani nevarētu darīt tāpat un kāpēc gan vīri nevarētu tur strādāt līdz ar sievām? Viņš ar skatienu iztaustīja zaļās vagas lidz pat ielejas klinšu sienai, lidz tumšajām nišām klintī.

Tālāk viņu ceļš veda gar grupiņu sieviešu, kuras visas bija ietinušās mīkstajā izstrādājumā: tās rādija uz Keriku ar pirkstiem un spalgās balsīs klaigāja. Kerikam šķita, ka būtu bijis pareizi izjust bailes še, ielejā, starp melnīgsnējiem svešiniekiem, bet viņš neizjūta. Ja tie būtu gribējuši izrēķināties ar viņu, tas sen jau būtu darīts. Briesmas gan joprojām pastāvēja, bet ziņkāre pārmāca bailes. No ugunskuriem cēlās dūmi, visapkārt skraidīja bērneļi, klintis sakļāvās ciešāk — un viņu pārsteidza pēkšņa atskārsme:

- Pilsēta bez jilanē! - Keriks iesaucās. - Tanu pilsēta!

Viņa pavadoņi apstājās un pagaidīja, lidz viņš mitējās brīnīties. Augšup uz dobumiem klinti sniedzās baļķi ar gropēm, veseli koku stumbri. Jādomā, pa šiem baļķiem varēja uzrāpties, jo Keriks redzēja nišās vidām ziņkāras sejas. Visapkārt bija kņada kā īstā jilanē pilsētā, visapkārt kūsāja viņam neizprotama rosiba.

Mednieks, kuru viņš satika pašu pirmo, aicināja Keriku uz priekšu, uz plašu atveri klints piekājē. Keriks sekoja viņam un nopētīja akmens sienu alas dibenā: pēkšņajā krēslā pēc spožās saules viņš nespēja izšķirt sīkumus.

- Valiskis, — mednieks teica. Šo vārdu Keriks jau bija dzirdējis.

Viņš pārlaida acis ornamentiem uz sienas un sāka kaut ko no teiktā saprast.

Tur bija zvēri, — ar krāsu uz klints uzmālēti zvēri, pārsvarā viņam pazīstamās stirnas. Goda vietā virs tām gandrīz dabiskā lielumā dižojās mastodonts.

- Valiskis, — mednieks atkal teica, pamādams ar galvu uz zvēru. - Valiskis.

Keriks prātigi pamāja bez mazākās sajēgas par zimējumu nozīmi. Attēls bija

apbrīnojami precīzs, tāpat kā uz kausa. Arī citiem zīmējumiem nevarētu pārmest neīstumu. Viņš aizskāra briedi un teica:

- Briedis.

Tumšmatainais mednieks neizrādija nekādu interesi. Viņš atkāpās saules strēlē un aicināja Keriku līdzi.

Keriks labprāt būtu pakavējies un pavērojis svešinieku darbošanos, bet ceļabiedrs viņu steidzināja: nācās rāpties pa vēl vienu rievotu baļķi līdz klints sienai. Kāpiens pūles neprasīja, un pavadonis Keriku jau gaidīja augšā. Aiz dzegas pavērās tumša atvere, kas veda neredzamā iekštelpā. Viņi devās turp. Pa akmens grīdu mētājās podi un citi izstrādājumi, bet alas dibenā slējās ādu kaudze. Balti tērptais mednieks ierunājās, un viņam atsaucās kusla balstiņa.

Ciešāk ielūkojies, Keriks samanīja kādu stāvu: izdēdējis augums, ko klāja adas, atstājot atsegtu tikai seju. Grumbainu, červeļainu seju. Lūpas sakustējās pār bezzobu muti, un balss atkal iesēcās:

- No kurienes tu esi? Kā tevi sauc?

XXI

Kerika acis aprada ar telpas tumsu, un viņš jau varēja saskatīt vecās sievas seju, kaut tumsnēju aiz vecuma, bet neapšaubāmi baltādainu, ar zilām acīm. Viņas mati savulaik varētu būt bijuši blondi; tagad tie bija sirmi un šķidri. Spiedzīgā balstele ieskanējās atkal, un Keriks atskārta, ka saprot vārdus. Tas nešķita marbaks, kādā runāja pats, — drīzāk varētu būt kāda aizkalniešu izloksne kā Harhavolas samadam.

- Kā tevi sauc? — balss nerimās, — kā tevi sauc?

- Esmu Keriks. Es nāku no kalnu viņas puses.

- Tā jau es domāju, tieši tā es domāju. Tavi mati ir tik gaiši… Panāc tuvāk, lai Onita var tevi redzēt. Nu, patiesi — tanus! Vei, Sanon, vai es neteicu, ka vēl atceros viņu mēli?

Vārgulīgā balss aizlūza sausā smiekliņā.

Keriks un Onita turpināja sarunu. Sanone, tumšādainais mednieks, tikai klausījās un māja ar galvu; viņš nesaprata ne vārda.

Onita še bija nokļuvusi agrā jaunībā, mednieku sagūstīta, — tas Keriku nebūt nepārsteidza. Daudz kas viņas stāstā bija neskaidrs, bieži vien viņa novirzījās no tēmas, dažkārt pat iesnaudās. Reiz, uztrūkusies no snaudas, veča uzrunāja Keriku sesekā — valodā, kurā runāja tumšādaino sasku cilts — un apskaitās, jo sarunu biedrs neatbildēja. Vienubrīd viņa pieprasīja ēst, un maltīte tika arī Kerikam. Tad jau bija vēla pēcpusdiena, un Kerikam šķita gana runāts.