Rietumos no ēdenes

- Tanus, — Herilaks beidzot paziņoja un pacēla skatu pret ziemeļiem. - Vai tiešām tumšie tani būtu mūs izsekojuši lidz pat šejienei?

- Tas šiem nevarētu būt viegli nācies, — Keriks prātoja. - Ja nu tiešām viņi pamanījušies te atstāt savas pēdas, tad iznāk, ka viņi apgājuši mūs caur kalniem un apdzinuši. Nē, tiem jābūt citiem taniem. Es esmu pārliecināts.

- Tani aiz muguras, tani priekšā… - Herilaks murmināja. - Vai tiešām mūs medibu vietā gaida kaušanās?

- Šis tanus neķildojās, tikai lūrēja, — Keriks aizrādīja. - Ne jau vienmēr tani tanus nogalē. Tas sākās tikai līdz ar aukstajām ziemām. Šeitan, tik tālu dienvidos, diez vai varētu būt tik bargas ziemas.

- Ko darām? — Munans steidzināja.

- Izspiegosim viņus kā viņi mūs, — Keriks ieteica, — un pamēģināsim aprunāties. Varbūt viņi vienkārši bīstas no mums.

- Es bīstos no viņiem, — Munans iebilda. - No šķēpa mugurā.

- Tātad mēs viens otra baidāmies. Bet, kamēr vien mēs soļojam visi kopā, kamēr mums ir pulka šķēpu un loku, šie nezināmie tani neuzdrīkstēsies mums tuvoties. Ja es dotos uz priekšu viens pats ar vienu vienīgu šķēpu, varbūt man izdotos viņus sastapt.

- Tas ir bīstami, — Herilaks pretojās.

- Visa dzīve ir bīstama. Bet te kaut kur ir tani, jūs taču redzat pēdas! Ja mēs tā ari nemeklēsim miermīlīgu saskarsmi ar viņiem, tad atliks tikai otra izeja. Vai tas ir tas, ko mēs gribam?

- Nē, - Herilakam bija jāpiekrīt. - Ir jau gana mirts, lai vēl sāktu slaktēt cits citu. Šodien paliksim šepat. Atdod man loku un bultas. Neaizej pārāk tālu kalnos. Ja lidz pusdienlaikam nekas nenotiek — atgriezies! Skaidrs?

Keriks, piekrītoši klusēdams, atdeva ieročus. Ar skatienu pavadījis abus medniekus atceļā pa pašu pēdām, viņš apgriezās uz papēža un aizslāja augšup pa nogāzi.

Pamats še bija cieta klints, tātad tas, kas atstājis to nospiedumu, lai kas viņš arī būtu, tālāk pagaisa bez pēdām. Keriks rāpās līdz nākamajai dzegai un pārlaida acis teltīm tur, tālu lejā. Ši būtu laba. atklāta vietiņa, kur nogaidīt, un neviens nevarētu viņam pietuvoties nepamanīts. Arī ja nāktos bēgt, bija skaidrs, kurp.

Keriks sēdēja ar seju pret ieleju, izklaidīgi šūpodams šķēpu, bet patiesībā — vērīgs un modrs. Kalnaine klusēja, kaila un nekustīga, tikai skudras viņam pie kājām tekalēja nogurdinošā ņirbā.

Mugurā un sprandā sāka kņudēt. Keriks pakasīja, bet nekā jau tur nebija. Viņš joprojām juta kaut ko dīvainu: ne gluži kņudoņu, bet visai savādu netīksmi. Tagad viņš to pazina. Pareizāk sakot, atcerējās Munana izjūtu aprakstu: viņu novēro!

Keriks nesteidzīgi piecēlās un apgriezās, pētīdams zāļaino nogāzi un patālo koku puduri. Neviena neredzēja. Kalna sānā vīdēja daži krūmi, bet tie bija par šķidriem, lai sniegtu kādu patvērumu. Ja kāds viņu arī novēroja, tad tikai no kokiem. Viņš vērās turp un nogaidīja, bet nekas nenotika. Ja nu paslēpies novērotājs tiešām baidās? Kerikam pašam jāizrāda kāda pretimnākšana. Bet pieliecies, lai noliktu šķēpu, viņš pamanīja, ka roka nevilšus it cieši sažņaugusi vienīgo aizsardzības līdzekli. Tiešām: negribējās jau mest to pie malas. Bet — kas jādara, jādara, ja vēlies, lai neredzamais vērotājs vai vērotāji ticētu, ka esi nācis ar mieru. Saņēmis dūšu, Keriks acīmredzamā apņēmībā, kādu patiesībā nemaz neizjūta, aizsvieda to projām. Kokos joprojām nekas nekustējās.

Keriks pašļūca solīti uz priekšu, tad vēl vienu. Rīkle izkalta un sirdspuksti dunēja ausīs visu ceļu lidz pat pudurim. Krietna šķēpa sviediena attālumā no svešinieka slēpņa viņš apstājās: nebija vairs dūšas tuvoties. Pietiks! Tagad tava kārta! Keriks uzmanīgi pacēla rokas ar izvērstām delnām un uzsauca:

- Man nav ieroča! Es nāku ar mieru!

Nekādas atbildes. Bet — vai tik kaut kas nepakustējās starp koku ēnām? Ej nu saproti… Viņš atkāpās soli un sauca atkal.

Tumsā varēja noģist kustību. Kādas aprises. Tur kaut kas bija. Keriks vēl mazliet pakāpās atpakaļ, un siluets iznira klajumā.

Keriku pārņēma spējš izbilis. Viņš salēcās, bet tūdaļ arī savaldījās.

Medniekam bija melni mati un tumsnēja āda; bārdas nebija. Rokas — brīvas, tāpat kā Kerikam. Un viņš nebija tinies ādās kā mednieks no kalnu pakājes. Ap galvu apsiets kaut kas balts, ap gurniem — ari. Nevis pelēcīgs, bet sniegbalts.

- Aprunāsimies! — Keriks uzsauca, pasperot soliti uz priekšu. Svešais apgriezās un metās atpakaļ patvērumā. Keriks apstājās. Otrs saņēmās, tomēr pat tādā attālumā Keriks manīja, ka svešais izbailēs trīs. Sajutis pretinieka vājumu, Keriks rāmi apsēdās zālē un miermīlīgi pacēla rokas.

- Es nedarīšu pāri! — viņš sauca. - Nāc šurp, apsēdies, aprunāsimies!

Un viņš vairs nepakustējās. Kad rokas nogura, viņš tās nolaida un atstāja guļam uz ciskām ar augšup vērstām delnām, un sēdēja, skatīdamies debesīs un klusi dungodams. Dažkārt viņš pārlaida skatienu klajumiņam, bet centās neizdarīt spējas kustības, kas varētu svešinieku sabiedēt.