Rietumos no ēdenes

Nākamajā rītā pazīstamajā pļaviņā neviens Keriku negaidīja. Viņš tomēr nosvieda šķēpu un apņēmīgi gāja pār klajumu, un tepat jau ari no kokiem iznira pazīstamā figūra. Keriks apsēdās un nolika sev priekšā paplāti; šoreiz svešinieks nāca klāt bez baiļu un omulīgi atsēdās zālē. Keriks apēda kumosiņu, pastūma paplāti uz priekšu un vēroja, kā pretimsēdētājs, neslēpjot apmierinājumu, zelē gaļas šķēli. Tad viņš pagriezās un skaļi uzsauca. No birzs paēnas izslīdēja vēl pieci tumšmataini, bezbārdaini mednieki, apģērbti tāpat kā pirmais; diviem nācējiem bija šķēpi. Šoreiz izbijās Keriks. Viņš pielēca kājās un atkāpās. Svešinieki apstājās un pārsteigti blisināja acis. Keriks izstiepa roku un atdarināja šķēpa nosviešanas kustību. Viņa sarunu biedrs žestu saprata un uzsauca kaut ko, acīmredzot pavēli, jo pārējie nolika šķēpus un nāca tuvāk.

Keriks gaidīja, sakrustojis rokas un neizrādīdams raizes. Viss šķita mierīgi, bet svešie zem saviem baltajiem apsējiem varēja slēpt arī nažus. Un naži pat būtu lieki: viņi sešatā jebkurā gadījumā varētu viņu viegli pieveikt un nogalēt. Viņam bija jāsamierinās ar šādu iespēju. Jāsamierinās vai arī nekavējoties jābēg.

Viņiem tuvojoties, Keriks redzēja, ka divi nes īsas nūjas. Viņš norādīja uz tām un atveidoja dauzīšanas kustības. Svešie apstājās un apspriedās. Nebija tik viegli saprast, ko Keriks gribējis teikt. Beidzot viens no viņiem gāja atpakaļ pēc šķēpa, un Keriks atkal saspringa, gatavs skriet. Izrādījās — mednieks tikai gribēja parādit, kā pielieto koka rīkus. Viņš ielāgoja nūjas galā šķēpa resgali, atbalstīja ieroci pret otras rokas delnu, pieturēja ar pirkstiem, atliecās tālu atpakaļ un raidīja šķēpu augstu gaisā. Tas lidojumā apgriezās un kritienā iecirtās dziļi zemē. Keriks isti nesaprata, kā šī ierīce darbojas, bet katrā ziņā šķēps aizlidoja neparasti tālu. Mednieks aizgāja pie šķēpa un nosvieda nūju tam lidzās; Keriks nepakustējās.

Svešie sasēdās lokā viņam iepretim un augstās balsīs nervozi čaloja. Keriks viņus interesēja tāpat kā viņi — Keriku. Kāds pastiepa pirkstu un piedūrās debessmetāla nažiem Kerika kaklā, cits pataustīja kaklariņķi. Keriks uzmanīgi pētīja viņu ādas apsējus un saprata, ka tie nemaz nebija no ādas. Viņš paslidināja pirkstus pa viena mednieka galvasrotu; tas nosēja balto lentu un pasniedza viņam. Lietiņa izrādījās mīksta kā vilna, tāda kā sapīta līdzīgi grozam, bet šķiedras šķita savītas no smalkiem matiņiem. Keriks grasījās sniegt to atpakaļ, bet mednieks atstūma viņa roku un rādija uz Kerika galvu. Viesis uzvilka to galvā, un pārējie pavadija šo ricību ar atzinīgiem izsaucieniem.

Visi svešinieki šķita gandarīti par pirmo saskarsmi un aizrautīgi tērgāja, līdz nonāca pie kāda lēmuma. Jaunatnācēji piecēlās un devās atpakaļ uz birzi. Pirmais mednieks pavilka Keriku aiz elkoņa un norādīja uz aizejošajiem biedriem. Žestu pārprast būtu grūti: nāc mums lidzi! Varbūt tiešām iet? Vai varbūt viss šis teātris spēlēts tikai tāpēc, lai viņu sagūstītu vai nonāvētu? Bet viņi šķita tik dabiski un atraisīti, abi šķēpneši pat savāca atpakaļ savus šķēpus un neatskatījušies turpināja ceļu.

Keriks izlēma. Ja te būtu kādi slazdi, viņi nebūtu ņēmuši šķēpus: starp kokiem taču mierīgi varēja gaidīt citi bruņoti mednieki. Viņam jārīkojas, pilnībā paļaujoties uz viņu labajiem nodomiem. Nedrikst izrādīt bailes. Tomēr viņš nepameta savu šķēpu: norādijis uz to, Keriks devās tam pakaļ. Pirmais mednieks aizlēkšoja viņam garām un ieroci pacēla; spējas izbailes kā zibens izskrēja caur Kerika krūtim, bet svešinieks tikai izpalīdzīgi pasniedza viņam ieroci. Spriedze atslāba; varbūt patiesi viņi ir tik miermīlīgi, kā izskatās? Viņš dziļi ievilka elpu; bija tikai viens ceļš, kā to noskaidrot.

Svešinieki apstājās birzs malā un apgriezās. Keriks nomierinājās un sekoja viņiem.

Ceļš veda pār paugura virsotni un lejup gar otru sānu. Tur pavērās aiza, un Keriks saprata, ka to izgrauzusi tā pati upe, gar kuras krastiem samadi visu laiku virzījušies: tā meta lokus šurpu turpu caur pauguraini. Šobrīd viņi gāja pa skaidri iezīmētu taku lejup, līdz nonāca pie upes un turpināja ceļu gar krastu.

Ar katru līkumu klinšu sienas slējās arvien augstāk un straume traucās aizvien straujāk. Viņi spraucās pa šauru, klinšainu, smiltīm klātu krasta dzegu, kuru pavasaros noteikti klāj palu ūdeņi. No krasta bija atšķēlušies milzu klintsbluķi, un ūdens, triekdamies pret tiem, uzšķieda augstu gaisā smalkas šļakatas. Gājēji pārrāpās pāri varenai klints atlūzai, kas aizšķērsoja gravu visā platumā, jo upe šeit krākdama vēlās pāri radzēm, sakuldama baltas putas pie pretējās, stateniskās klints sienas. Rāpšanās vērtās grūtāka. Keriks pavērās augšup un salēcās.

No augšas viņā nolūkojās tumšmataini, šķēpiem bruņoti mednieki. Viņš uzsauca ceļabiedriem un norādīja uz savu bažu cēloni. Tie palūkojās augšup, saprata viņu un izkliedza komandas, liekot novērotājiem pazust no redzeslauka. Keriks, smagi elsdams, uzkāpa klints virsotnē un pārlaida skatu tikko veiktajam ceļa posmam.