Rietumos no ēdenes

- No ziemeļiem. Un viņi aizbēga atpakaļ uz ziemeļiem. Varbūt mednieku grupa…

Herilaks nolūkojās uz ziemeļiem un papurināja galvu.

- Tad arī šis ceļš mums ir slēgts. Tāpat arī rietumu virziens, vismaz šajā vietā. Un mēs taču pat nenojaušam, cik viņu ir — šo melno tanu — , un cik garzobju rikšo pie viņu sāniem! Mēs nealkstam kaujas ar viņiem. Tātad — paliek tikai viens virziens.

- Dienvidi, — Keriks nobeidza domu. - Uz dienvidiem caur šo pauguraini. Bet tur var būt maragi.

- Tur var būt kaut pats nelabais, — Herilaks ar akmeņainu seju aizrādija. - Tam nav nozīmes. Mums jāiet. Tuksnesis tur var pārtapt bagātīgos medību laukos. Labāk padzerties svaigu ūdeni un neprātuļot. Izlieciet sargus uz nakti! Rītausmā dodamies ceļā!

XIX

Pat bērns būtu varējis izlasīt samadu atstāto liecību par savu pārvietošanos mīkstajā kūdrājā: šļūceņu baļķu ievilktās vagas, mastodontu platās pēdas, lielās mēslu kaudzes. Herilaks pat necentās slēpties; vēl divu dienu gājumu iepakaļ samadiem mednieki slēpņos gādāja par to, lai neuzrastos sekotāji. Dienas ritēja, un nekas neliecināja, ka tumšie tani vai viņu garzobainie cīņubiedri būtu tiem uz pēdām. Piedevām Herilaks arī izlika sargus — dienu un nakti.

Visas ieleju un pauguru nogāzes veda lejup no augstajiem kalniem un pagaisa bezgalīgajā klajumā, kur drīz vien nonāca arī ceļinieki. Viņi nelauzās pāri pauguru grēdām, bet turpināja ceļu gar tuksneša malu. Pa priekšu gāja mednieki, lūkodami pēc ūdens kaut kur ielejā. Ik vakaru pēc apmešanās mastodontus veda augšup uz ieleju ganīt un dzirdināt.

Gājiens turpinājās. Ne paugurainā, ne līdzenumā medības neveicās. Prērijas zāle no kalnu piekājes aizvien tālāk un tālāk iestiepās klajumā, kas līdz šim bija tikai sauss, izsusušu upju gultņu sagraizīts tuksnesis, tomēr ūdenstilpes zālājos neredzēja, arī dzīvnieku tur nebija gandrīz nemaz. Atlika vien turpināt ceļu.

Vēl divas reizes mēness piebrieda un izdila, lidz beidzot viņi sasniedza upi. Ūdens acīmredzot traucās no augstajiem kalniem, jo straume bija brāzmaina un gultne — dziļa. Ļaudis sastājās krasta kraujā' un vērās krācēs, izbaudot veldzējošo šļakatu migliņu gaisā.

- Te nav vietas, kur šķērsot upi, — Keriks prātoja, un Herilaks mēmi palocīja galvu, nolūkodamies lejup pa straumi.

- Varbūt tas būtu pat gudrāk — nebrist pāri. bet iet gar krastu. Upe noteikti darīs galu tuksnesim, bet tur, kur beigsies tuksnesis, būs arī medījums. Ir pēdējais laiks medīt un ievākt pārtiku: pat maragu gaļa jau iet uz beigām.

Tad viņš skaļi izteica domu, kas pastāvīgi pavadīja viņus visus.

- Mums tas jāpaspēj pirms ziemas iestāšanās!

Cilvēki gāja gar upi, kas aizlocījās kā čūska caur līdzenumu un attālāku pauguraini. Daudzviet krasts bija nobrucis; tur varēja padzirdīt mastodontus. Dažās šādās vietās vīdēja arī briežu pēdas. Un arī citas. Pirmais uz to norādīja Munans. Viņš piebiedrojās Herilakam un Kerikam pie ugunskura, apsēdās ar muguru pret pauguriem un ierunājās:

- Esmu medījis jau daudz gadu. Un tikai reizi esmu medīts. Gribu pastāstīt par to. Augstajos pauguros, ko jūs saucat par kalniem, es biju uz pēdām briedim. Agrs rīts, svaigas pēdas… Es lavījos ļoti klusi, tomēr piepeši jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Un tad es sapratu: mani pašu izseko, mani novēro. Es jutu sev pievērstu skatienu. To sapratis, es strauji apcirtos — un tur tas bija, uz dzegas virs manis. Garzobis. Vēl ne tik tuvu, lai lēktu, tik tuvu ne. Bet tas bija minis man uz papēžiem, kā es minu briedim. Tas brīdi skatījās man acīs un tad aizgāja.

Herilaks piekrītoši pamāja.

- Dzīvnieki zina, kad viņus novēro. Reiz es vēroju dažus garzobjus, un tie pagriezās, jo sajuta skatienu. Arī mednieks dažkārt tādu jūt.

- Mūs šobrīd novēro, — Munans klusi noteica, bakstīdams uguni. - Tagad neatskatieties! Paņemiet vēl malku, un tai brīdī pametiet skatu uz pauguru tieši man aiz muguras! Kāds mūs no turienes novēro.

- Padod malku, Kerik, — Herilaks pamudināja, — tev jaunas acis.

Keriks negribīgi piecēlās, paspēra pāris soļu un atgriezās ar dažiem sprunguļiem, ko tūdaļ arī iegrūda ugunī.

- Neesmu pārliecināts, — viņš bilda. - Netālu no paugura virsotnes gan ir klintsradze — un tumša ēna aiz tās. Zvērs varētu būt tur.

- Šonakt izliksim papildus sargus, — Herilaks nolēma. - Šī ir jauna zeme. Te var būt pats velns, šajos pauguros. Pat maragi.

Nakts aizritēja bez trauksmes. Pirms ausmas Herilaks pamodināja Keriku. un viņiem piebiedrojās arī Munans. Par stratēģiju viņi bija vienojušies jau iepriekšējā vakarā. Pa dažādiem ceļiem, klusi kā ēnas, viņi tuvojās akmens šķautnei vienlaikus no sāniem un apakšas. Saulei lecot, viņi jau atradās izvēlētajās pozīcijās.

Herilaks noķērcās kā putns, un aplenkums sakļāvās. Ar izslietiem šķēpiem viņi sastapās pie radzes, bet tur nekā nebija. Toties kaut kas bija bijis. Keriks norādīja uz izgulēto zāli.

- Kāds mūs tomēr novērojis.

- Izklistam! Meklējam pēdas! — Herilaks uzsauca.

Drīz vien Munans atrada nospiedumu.

- Re! Smiltīs! Pēdas nospiedums!

Visi to cieši aplūkoja — klusumā, jo nu bija skaidrs, kas tas par zvēru.