Rietumos no ēdenes

Tonakt, tad, kad visi bija jau paēduši, Keriks sēdēja pie uguns un sēja zāles kumšķus pie gariem ogu krūmu ērkšķiem. Dzelkšņu krājumi hezocaniem gāja mazumā, un speciālie dzelkšņu koki šeit neauga, bet bez tiem it labi varēja iztikt: hezocans spēja izšaut jebkuru līdzīga izmēra priekšmetu. Kerika gatavotie dzelkšņi kalpoja gluži labi, pat labāk par īstajiem, ja tos izgatavoja rūpīgi.

Keriks nokoda mezglu. Armuna, iesviedusi ēdiena atliekas ugunī, ķērās pie viņu nelielās mantības saiņošanas. Viņa strādāja klusēdama, un Keriks piepeši apķērās, ka viņa atsākusi pa vecam piesegt seju ar matiem.

Kad Armuna pienāca tuvāk, viņš satvēra viņas plaukstu un nosēdināja sievieti sev lidzās, bet viņa joprojām vairījās. Tikai saņēmis Armunu aiz zoda un pagriezis seju pret sevi, Keriks ieraudzīja viņas asaru pilnās acis.

- Kas tev noticis? Tu esi savainojusies?

Viņa pakratīja galvu un cieta klusu, bet Keriks uzstāja. Beigu beigās Armuna aizgriezās, atkal piesedza seju ar matiem un ierunājās:

- Mums būs bērns. Pavasarī.

Sajūsmā Keriks pat aizmirsa viņas asaras un skumjas; viņš viņu pievilka sev cieši klāt un skaļi iesmējās. Tagad viņš jau zināja par bērniem, bija redzējis tos dzimstam, bija vērojis vecāku lepnumu. Grūti saprast, kāpēc Armuna raudāja: te taču jāpriecājas! Bet sieviete neparko neielaidās sarunā un joprojām slēpa seju. Keriks sadrūma un pat noskaitās. Viņš sapurināja Armunu, bet viņa tikai ieraudājās skaļāk. Keriks sakaunējās par savu rīcību, noslaucīja viņas asaras un apskāva. Viņa saņēmās, atsvabinājās no Kerika skāviena un norādīja uz savu seju, uz savu šķelto lūpu.

- Bērns būs meitene un izskatīsies kā es!

- Tas būtu brīnišķīgi, tu esi ļoti jauka.

Viņa mazliet pasmaidīja.

- Tikai tev tā šķiet. Kad biju maza, visi rādīja uz mani ar pirkstiem un smējās, un es nekad neesmu bijusi laimiga kā citi bērni.

- Tagad neviens par tevi nesmejas.

- Protams, kamēr esi tu. Bet bērni smiesies par mūsu meitu.

- Nē, to viņi nedarīs. Mūsu bērns var būt arī dēls un izskatīties pēc manis.

Un — vai tavai mātei vai tēvam bija tada lupa ka tev?

- Nē.

- Tad kāpēc lai mūsu bērnam būtu? Tu tā ari paliksi vienigā ar tādu seju, un es esmu laimīgs, ka man esi tu un tieši tāda, kāda esi. Nav ko raudāt.

- Es neraudāšu. - Viņa noslaucīja acis. - Man arī nevajadzēja tev uzmākties ar savām rūpēm. Tev jābūt stipram, kad mēs rīt dosimies uz kalniem. Vai aiz kalniem tiešām solās būt tik raženas medības?

- Bez šaubām. Tā teica Munans, un viņš tur ir bijis.

- Vai tur būs… Vai maragu tur nebūs? Maragu ar nāves nūjām?

- Nē. Mēs atstāsim viņus šaipusē. Mēs iesim turp, kur viņu nekad nav bijis. Savu slepeno, tumšo domu viņš atkal paturēja sevī. Vaintē taču ir dzīva. Viņa

nekad nerimsies, nemūžam nemitēsies vajāt viņu un citus, kamēr vien būs palicis kaut viens tanus. Viņi gan varēja bēgt, bet Vaintē viņus vajās, kamēr vien diena nomainīs nakti un nakts — dienu.

XVIII

Piektajā dienā līdzenumā sākās kāpums; rietumu vējš kļuva dzestrs un sauss. Harhavolas samada mednieki ošņāja gaisu un atplauka, juzdami, ka atgriežas sev tik pazīstamajā pasaules daļā. Viņi satraukti čaloja, rādījās ar pirkstiem un traucās uz priekšu, garām samadiem un gausajiem mastodontiem. Herilaks īsti neizprata viņu prieku, jo mēmas pazīmes liecināja, ka medības šeit būs paplānas. Pāris reižu viņš matīja, ka še bijuši arī citi tani, un reiz pat uzgāja siltus ugunskura pelnus. Pašus medniekus nemanīja: tie acīmredzot turējās labu gabalu no šā lielā, bruņotā pulka.

Ceļš veda tālāk un tālāk paugurainā, katrs nākamais kūkums slējās augstāk par iepriekšējo. Dienas vēl siltas, saule karsēja, bet naktīs visi ierakās kažokādās.

Kādu rītu vēl pirms saullēkta Harhavola, sajūsmā aurodams, norādīja uz sārto austrumu pamali, pret kuru iezīmējās attālas, baltas kalnu virsotnes: sniegotās grēdas, kas viņiem drīz jāšķērso.

Diendienā ceļš veda augšup; attālie kalni slējās pret debesīm un izstiepās viņu priekšā no viena apvāršņa līdz otram. Tie šķita viengabalaini, bez mazākās plaisiņas; bija jāpiekļūst stipri tuvu, lai redzētu, ka upes ieleja it kā nemanāmi ielīkumo pašā kalnu sirdī. Straume bija aša, salta un tēraudpelēka. Ļaudis virzījās gar upi, līkumodami tai līdzi, un drīz vien grēdas piekāje jau izzuda skatienam. Apkārtne pārvērtās: koku kļuva aizvien mazāk un palikušie pārsvarā bija mūžzaļi.

Kādu pēcpusdienu kraujā virs viņiem izcēlās kņada; gar pārkares malu varēja samanīt lēkājam ragainus zvērus. Viens no tiem nostājās uz dzegas un palūkojās lejup, par ko arī saņēma Herilaka bultu un aizkūleņoja lejup pa nogāzi.

Zvēra kažoks izrādījās mīksts un cirtains, bet tai pašā vakarā saceptā patreknā galiņa vai kusa mutē. Harhavola pēc mielasta laizīja taukus no pirkstiem un laimīgi urkšķēja:

- Tikai reizi dzivē es biju ēdis kalnu govi. Lieliska! Bet ļoti grūti nomedīt. Tās dzīvo tikai augstu kalnos. Nu mums laiks padomāt par barību mastodontiem un malku sārtiem.

- Malku arī? - Herilaks nesaprata.

- Mēs kāpjam augšup. Drīz koku vairs nebūs, pēcāk pat zāle kļūs skraja un vārgulīga. Un kāds sals tur būs, kāda spelgoņa!