Rietumos no ēdenes

Galvā iezagās tumšas domas un apēnoja saulaino dienu. Pasaulē bija jilanē. Un būs vienmēr. Nemitīgs drauds — kā vētra, kas var sākt trakot ik mīļu brīdi. Lai ko arī tani domātu, lai ko arī viņi vēlētos pasākt, it visam pāri klājās ši apziņa, šis briesmas no dienvidiem.

Viņa prātojumus izkliedēja skaļi un līksmi mastodontu spiedzieni. Ir gana! Savs laiks rūpēm, sava reize — nometnes būvei, uguns kuršanai un svaigas gaļas cepšanai. Un atpūtai.

Šo nakti viņi sagaidīja pie ugunskura, — Keriks, Herilaks un vecais Freikens. Un samadari. Vēderi bija pilni un sirdis — mierigas. Sorlis sarušināja uguni, uzsizdams dzirksteles, kas mirguļodamas izzuda tumsā. Nakts bija rāma; virs koku galotnēm izlīda pilnmēness. Sorlis izvilka gailējošu zariņu, papūta, lai tas uzliesmo, iegrūda uguni pīpes akmens kausā, dziļi ievilka dūmus, izpūta pelēku mutuli un pasniedza pīpi Harhavolam. Arī tas nodevās rituālam rāmi un svarīgi. Tagad viņi bija samadu samads, un neviens vairs nesmējās par viņa un citu aizkalniešu savādo izrunu. Kur nu — pēc kopā pavaditās ziemas, pēc kaujas ar maragiem! Jau trim viņa medniekiem bija sievietes no citiem samadiem. Tas ir ceļš uz mieru.

- Freiken! — Herilaks uzsauca. - Pastāsti mums par kauju! Pastāsti par kritušajiem maragiem!

Freikens papurināja galvu, liekot saprast, ka ir noguris, bet visi aizrautīgi turpināja lūgties, arī citi savācās ap ugunskuru, un vecais padevās. Brīdi kaut ko neskaidri zem deguna padūcis un iešūpojies ritmā, viņš sāka dziedošu stāstījumu par pērnās ziemas varoņdarbiem.

Visi gan paši bija tur piedalījušies un savām acīm vērojuši atstāstītos notikumus, bet šāds atstāsts skanēja daudz labāk. Ar katru reizi stāsts pilnveidojās, atkāpšanās kļuva mokošāka, sievietes — sīkstākas, mednieki — brašāki. Vienkārši neticama varoniba.

— … atkal un atkal kāpa augšup pa nogāzi, atkal un atkal mednieki stāja viņiem pretim un galēja tos atkal un atkal, un vēl un vēl, līdz katram medniekam apkārt sakrājās tāda kritušo grēda, ka tas vairs nespēja redzēt tai pāri. Ikviens mednieks nogalēja tik daudz maragu, cik zāles stiebru klāj kalna muguru. Ik mednieks bez mitas trieca šķēpu maragu ķermeņos, un katru reizi uz šķēpa sagūla pa pieciem pretiniekiem uzreiz. Stipri tos laikus bija mednieki, augsti bija kritušo naidnieku kalni.

Visi klausījās un māja ar galvām, un piepūtās lepnumā par paveikto. Pīpe ceļoja no rokas rokā, Freikens skandināja slavas dziesmu, likdams balsij te dramatiski pieaugt spēkā, te kaismīgi pieklust, un visi, pat sievietes un mazākie bērni, vaļā mutēm drūzmējās ciešā lokā.

Liesma noplaka; Keriks piesvieda kādu pagali un apreibis atslīga uz muguras. Pīpes dūms izrādījās negants, jauneklis vēl nebija pie tāda pieradis. Freikens ievistījās kažokādās un gurdi slāja uz telti. Arī samadari cits pēc cita devās pie miera, līdz pie uguns vairs palika tikai Keriks ar dažiem medniekiem. Herilaks stingi vērās liesmās, un Harhavola pusaizmidzis klanīdamies sēdēja viņam pie sāniem. Herilaks pievērsās Kerikam:

- Tagad viņi ir laimīgi. Ir miers. Un labi, ka viņi kādu laiku tā jūtas. Ziema bija gara un barga. Lai jau viņi aizmirst šo ziemu, pirms jāsāk domāt par nākamo. Un arī par maragiem ar nāvesnūjām.

Viņš ilgu laiku klusēja, tad atkal palūkojās uz Keriku un turpināja:

- Mēs nokāvām daudzus. Varbūt tagad viņi mūs aizmirsis? Varbūt atstās mierā?

Keriks labprāt būtu atbildējis apstiprinoši, tomēr nespēja melot, tāpēc negribīgi papurināja galvu, un Herilaks nopūtās.

- Viņi nāks atkal, — Keriks paskaidroja. - Es pazīstu šos maragus. Viņi mūs nīst tieši tāpat kā mēs viņus. Vai tu neiznīcinātu viņus visus, ja varētu?

- Kā ne! Un ar lielāko prieku!

- Un viņi darītu tieši tāpat.

- Bet ko lai darām mēs? Šī vasara nebūs no garajām. Varbūt, ka medībās veiksies, — kas zina… Bet drīz vien arī ziema būs klāt, un ko tad? Ja ejam uz austrumiem gar krastu medit, tad maragi mūs atradīs. Uz dienvidiem? Mēs zinām, kā gāja dienvidos. Un ziemeļus ieslēgs ledus.

- Kalni, — ierunājās balsu pamodinātais Harhavola. - Jāiet pāri kalniem.

- Bet tavs samads taču ir no turienes, — Herilaks iebilda. - Un jūs atnācāt šurp, jo tur nebija ko medīt.

- Tā tikai jūs saucat manu samadu — par aizkalniešiem. Tie jau nav nekādi kalni, — tīrie pauguri. īstie kalni ir aiz tiem. Tādi, kas iesniedzas debesīs un kuru virsotnēs nekad nenokūst sniegs. Tie ir kalni.

- Esmu dzirdējis par tādiem, — Herilaks atminējās, — un esmu dzirdējis, ka tiem pāri nevarot tikt, ka tie solot drošu nāvi.

- Tā var iznākt. Ja nezini augstās kalnu pārejas, tad ziema tevi panāks un sagūstīs, un tu mirsi. Bet Munans, mana samada mednieks, ir bijis kalnu otrā pusē.

- Maragi nezina par šiem kalniem, — Keriks ar pēkšņu cerību balsī iejaucās. - Viņi nekad par tiem nerunāja. Kas aiz tiem atrodas?

- Tuksnesis, kā Munans stāstija. Ļoti reta zāle, ļoti maz lietus. Viņš saka, ka gājis divi dienas pa tuksnesi un bijis spiests atgriezties, jo aptrūcies ūdens.

- Mēs varētu doties turp, — Keriks skaļi domāja. Herilaks iespurdzās.