Rietumos no ēdenes

Tagad komandas izkliedza jilanē arjergards tarakastu mugurās. Viņu vadībā fārgajas meklēja patvērumu un atklāja atbildes uguni. Keriks nolaida ieroci un ieklausījās, jo šo to no teiktā saprata. Viena jātniece atdalījās no uzbrucējām, pievērsa sev uzmanību un izkliedza pavēles. Keriks pacēla šaujamo, bet aptvēra ka viņa rūpīgi turas ārpus šāviena attāluma. Tagad varēja gluži skaidri sadzirdēt šo balsi, kura centās haosā ieviest kārtību. To saprata arī Keriks.

Viņš sastinga platām acīm, sažņaugtām dūrēm un saspringtiem muskuļiem. Šī balss! Šo balsi viņš pazina.

Bet Vaintē taču ir mirusi, viņš pats to nogalināja! Iedūra, kā nākas. Viņai jābūt pagalam!

Tik un tā — tā bija Vaintē balss, skaļa un pavēloša. Keriks pielēca kājās, cenzdamies saskatit skaidrāk, bet viņa bija jau novērsusies. Tiklīdz Vaintē pagriezās atpakaļ, Keriks saņēma smagu dunku mugurā, novēlās zemē un tika aizvilkts atpakaļ slēpni. Lapās visapkārt čabēja dzelkšņi. Herilaks viņu atlaida un piesedzās arī pats.

- Tā ir viņa! — Keriks saspringti čukstēja. - Tā, kuru es nogalēju, maragu samadars! Bet es viņu nogalēju, tu taču redzēji!

- Es redzēju, ka tu sadūri kādu maragu. Varbūt tos nav tik viegli nonāvēt.

Tātad dzīva gan. Šaubu nav. Dzīva. Keriks papurināja galvu un pacēla hezocanu. Nav vaļas domāt par tādām lietām! Ja vien… Viņš varētu nonāvēt viņu tagad.

Keriks piespieda sevi atgriezties pie kaujas.

Līdz šim uzbrucējas bija tērējušas maz dzelkšņu, jo pēkšņais trieciens izrādījās graujoši spējš. Šobrīd viņas rada patvērumu aiz savu kritušo kaudzēm un deva prettriecienu. Neskaitāmie dzelkšņi čabināja lapas un šūpoja zariņus.

- Nerēgojies! — Herilaks šņāca. - Pieploc pie zemes! Gaidi uzbrukumu.

Jilanē, kuras izspruka no pirmā trieciena, tagad turēja savus lielos tarakastus

drošībā aiz araktopu un fārgaju masas. Pavēle atspiest uzbrukumu izsauca lielu kņadu. Fārgajas negribigi cēlās un skrēja uz priekšu nāvē. Pretuzbrukumu apspieda, vēl nesākušos.

- Atsitām gan, — Herilaks gandarīts konstatēja, vērodams līķiem piekaisīto nogāzi. - Mēs varam viņus noturēt.

- Tiesa gan, ne ilgi, — Keriks iebilda, norādīdams lejup. - Uzbrūkot no ūdens, tās izvēršas aplīkus abos sānos un sakļaujas aiz pretinieka muguras. Manuprāt, tieši tas notiek arī šobrīd.

- Mēs varam to nepieļaut!

- Kādu brīdi. Bet es zinu viņu taktiku. Viņas uzbruks aizvien plašākā un plašākā frontē, līdz tomēr apņems mūsu flangus. Mums jābūt gataviem.

Kerikam bija taisnība. Fārgajas rāpās lejup no astoņkājainajiem araktopiem un izkārtojās visā piekalnes platībā, apņēmīgi kāpdamas augšup. Tās gāja bojā. bet aiz viņām jau nāca jaunas. Jilanē komandieres neraizējās par lielgabalu gaļu. Parādījās jaunas un jaunas fārgajas, slēpdamās aiz kritušajām, un dažas bezmaz aizkļuva līdz pašai mežmalai.

Pirmā fārgaja atrada patvērumu starp kokiem tikai pusdienlaikā. Viņai pievienojās arī citas, un tanu aizsargspēkiem nācās atkāpties.

Sākās citāda, ne mazāk asiņaina kauja. Maz bija fārgaju ar pieredzi mežā. Tiklīdz kāda atstāja aizsegu, tā parasti arī krita. Bet viņas joprojām nāca. Kaujai vairs nebija frontes, mednieki un medijamie meža puskrēslā sajuka vienā ņirbā.

Keriks lidz ar pārējiem atkāpās, vairs nejuzdams sāpes kājā un gādādams, lai starp viņu un fārgajām allaž paliktu koku biežņa, tomēr, tiklīdz viņš iztaisnojās, atskanēja sauss sprakšķis un krevē pie pašas sejas iecirtās dzelksnis. Keriks apcirtās un ar kreiso roku ietrieca šķēpu fārgajā, kas bija pielavījusies no mugurpuses, apņēmīgi izrāva ieroci un metās dziļāk mežā.

Atsākās atkāpšanās. Pavēloši čuksti dzina mastodontus, aiz tiem savācās mednieki un sedza aizmuguri. Caur mežu atskanēja arī skarbākās balsis izsauktas komandas, un Keriks, pielicis delnu pie auss, apstājās, uzmanīgi ieklausījās un metās caur kokiem pēc Herilaka.

- Viņas atvelk spēkus! — Keriks sēca. - Es nevaru droši spriest par viņu teikto, neredzot viņas, bet ir frāzes, ko var saprast.

- Vai viņi ir sakauti un bēg?

- Nē taču. - Keriks pacēla skatienu uz tumstošo debesi virs koku galotnēm. - Nāk nakts. Viņas atkāpjas klajumā. No rita sekos jauns uzbrukums.

- Bet mēs jau būsim gabalā. Trauksim nu atpakaļ pie samadiem.

- Vispirms gan jāizdara viena lieta. Mums jāizķemmē mežs un jāuzmeklē nāvesnūjas — cik vien daudz var. Tad varam iet.

- Tev taisnība. Nāvesnūjas un dzelkšņi. Esam pamatīgi izšāvusies.

Kad viņi, ieročus savākuši, atkal pievienojās samadiem, bija jau melna nakts. Keriks nāca pēdējais. Viņš vēl pārlūkoja nogāzi; Herilaks viņam uzsauca, Keriks pamāja pretī un rādīja lejup.

- Liec citiem atgriezties ar ieročiem. Es gribu, lai mēs abi piekļūtu tuvāk maragu apmetnei. Viņiem nepatīk tumsa. Varbūt mēs kaut ko varam pasākt.

- Uzbrukt naktī?

— Tieši to vajadzētu noskaidrot.

Viņi uzmanīgi soļoja, turot ieročus gatavībā, bet ienaidnieks bija jau atstājis nokalni. Tiesa gan, pārāk tālu tas nebija ticis. Tālu lejup zāļainajā nogāzē melnēja apmetne. Klusa un nekustīga vīdēja tumšo ķermeņu gūzma.