Rietumos no ēdenes

Abi mednieki ne bridi nezaudēja modrību. Viņi tuvojās knūpus un, nonākuši jau gluži tuvu, turpināja ceļu lišus. Krietna bultas šāviena attālumā no jilanē apmetnes Herilaks apturēja Keriku ar vieglu pieskārienu plecam.

- Tas izskatās pārāk vienkārši, — viņš čukstēja ausī. - Vai tiešām viņiem nav kaut kādas apsardzes?

- Nezinu. Viņas naktī guļ. Mums tas jānoskaidro.

Vēl pāris soļu tālāk Kerika pirksti sataustīja kaut ko savādu — tādu kā nūju, kā vīnstīgu, kā sprunguli zālē. Tas gausi slīdēja caur pirkstiem.

— Atpakaļ! - viņš uzsauca Herilakam, bet tūdaļ arī tieši priekšā iemirdzējās gaisma. Blāva gaisma, kas strauji pieņēmās spēkā, līdz spoži apspīdēja visu apkārtni. Atskanēja šāvienu sprakšķi, un čabēdami visapkārt zālē sabira nāves dzelkšņi. Mednieki līda, cik ātri vien spēja, līdz nokļuva glābjošajā tumsā, kur pielēca kājās un metās skriešus. Ļimstošām kājām un aizrautu elpu viņi sasniedza kalna kaupri.

Aiz muguras gaisma izplēnēja un atkal nolaidās nakts. Jilanē bija ņēmušas vērā mācību pēc slaktiņa liedagā. Viņas vairs nepieļaus uzbrukumu naktī.

Kerika un Herilaka savāktos dzelkšņus un hezocanus ielādēja šļūceņos, un atsākās atkāpšanās. Pa ceļam Herilaks aprunājās ar samadariem.

Četri mednieki nebija atgriezušies no kaujas mežā.

Viņi pārvietojās gausi, pārāk gausi, lai varētu izbēgt no uzbrukuma, kas, bez šaubām, gaidāms rīt no rita. Pēc divām naktīm nebeidzamas iešanas bez miega visi jutās slābani. Mastodonti bikstīšanu uzņēma ar skaļiem bauriem. Un tomēr — samadi turpināja vilkties uz priekšu, jo citas izejas nebija. Palikt nozīmētu mirt.

Zeme bija nelīdzena, klinšaina, turklāt pārsvarā veda kalnup. Gaita kļuva lēnāka un lēnāka, un krietnu bridi pirms rītausmas aprima pavisam. Sorlis steidza pie Herilaka ar ziņu.

- Lopi nekust! Viņi neies tālāk! Varam kaut šķēpiem durt!

- Tātad paliekam šepat, — Herilaks izmocītā balsī noteica. - Pagulēsim, atpūtīsimies. Līdz ar saullēktu atsāksim virzīties uz nākamo pozīciju.

Rītausmā sacēlās salts vējš, un cilvēki, izlīduši no saviem kažokādu pēļiem, drebinājās un dīdījās. Visi jutās nomākti un izsmelti. Tikai skaidrā apziņa, ka ienaidnieks tuvojas, lika viņiem no jauna doties ceļā. Armuna klusēdama soļoja lidzās Kerikam. Šobrīd vārdi šķita lieki. Jāliek tikai kājas uz priekšu — viena pēc otras — , jābiksta neapmierinātie mastodonti, un viss.

Kāds mednieks apstājās takas malā, atspiedās uz šķēpa un sagaidīja pienākam Keriku.

- Sakripeks vēlas, lai tu aizej uz priekšgalu pie viņa.

Saņēmis spēkus, Keriks metās smagnējā riksī par spīti pulsējošajai sāpei kājā — garām šļūceņiem un grīļīgajiem ļaudīm. Tagad gāja arī mazi bērni, bet zīdaiņus nesa sievietes vai lielākie bērni. Pat ar daļēji atslogotiem šļūceņiem, mastodonti pagurumā ļima. Ilgi šāds gājiens vairs nevarēja turpināties.

Kad Keriks sasniedza Herilaku, tas rādīja uz kalniem tieši priekšā.

- Tur ir atrasta apmežota kore, — viņš stāstīja, — ļoti līdzīga tai, pie kuras mēs nakšņojām vakar.

- Nav… gana laba… — Keriks sēkdams elsa. - lenaidnieču ir pārāk daudz. Viņas mūs apies un atspiedīs atpakaļ.

- Viņi varētu būt guvuši labu mācību. Pat maragi nav tik stulbi. Viņi turēsies pa gabalu. Viņi zina, ka uzbrukums nesīs nāvi.

Keriks nelaimīgs noraidoši papurināja galvu.

- Tā varētu darīt tani. Viņi varētu redzēt citus krītam un izbīties. Ar maragiem tā nav. Es viņus pazīstu — pat pārāk labi. Jilanē, kuras jāj uz lielajiem zvēriem, aizmugurē jutisies drošībā. Un būs drošībā. Un turpinās dzit fārgajas uzbrukumā, kā pirmīt.

- Bet jā nu tās neiet?

- Viņas nevar. Tas nav iespējams. Ja viņas komandu sapratušas, tad klausa tai. Tā ar viņām ir. Viņas uzbruks.

- Maragi, — Herilaks novilka, pretīgumā atņirgdams zobus. - Bet ko tad lai mēs darām?

- Turpināsim ceļu, ko gan citu… — Keriks bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Viņa āda nogurumā bija kļuvusi pelnu pelēka. - Ja mēs apmetamies še klajumā, mūs apkaus. Mums jāiet tālāk. Jāuzmeklē kāda augstiene, kur varbūt iespējams aizstāvēties.

— Augstieni var aplenkt. Tad nu mēs noteikti kritisim.

Taka veda augšup aizvien kraujāk. Cilvēki klunkuroja, smagi kampdami elpu.

Pēc kores sasniegšanas gribot negribot nācās apstāties. Keriks pakrita, krampju saliekts deviņos līkumos. Procesijas astes gals lēnām vilkās augšup. Keriks stenēdams pieslējās kājās un palūkojās uz priekšu, uz kāpumu, kas būtu jāpārvar līdz nākamajai augstienei. Viņš, muti iepletis, sastinga apaļām acīm.

- Herilak! Vei, tur. taisni priekšā, uz to kalnaini! Redzi?

Herilaks piesedza acis un palūkojās, tad paraustīja plecus un novērsās.

- Sniegs. No šejienes ziema vēl neatkāpjas.

- Tu nesaproti? Maragi taču nepanes aukstumu! Un viņu jājamlopi neies sniegā. Tur viņi mums nespēs sekot!

Herilaks atkal pacēla skatienu, bet šoreiz jau cerīgāk.

- Sniegs nemaz nav tik tālu. Šodien mēs varam tur nonākt. Ja vien ejam.

Viņš sasauca medniekus, kuri gāja priekšgalā, izdāļāja jaunos rīkojumus un,

apmierināti nokrekšķējies, apsēdās.

- Samadi turpinās ceļu. Bet mums dažiem jāpaliek iepakaļ un jāaizkavē sekotāji.