Rietumos no ēdenes

Bija parādījusies cerība, un izredzes izdzīvot deva samadiem jaunu spēku. Pat mastodonti sajuta šo mundrumu un taurēdami cilāja snuķus. Mednieki sekoja kolonnas virzības maiņai — uz augstajām'virsotnēm — , un paši devās projām kā pēdējie. Tagad viņi medīs maragus tāpat, kā medī ikvienu negantu zvēru.

Kad samadi bija jau pilnībā izzuduši skatienam, Herilaks apstādināja medniekus zem pašas izejas no ielejas. Birstošajā, akmeņainajā nogāzē vietumis vīdēja lieli klintsbluķi.

- Šeit mēs viņus apturēsim. Lai viņi iekļūst mūsu skavās. Tad mēs viņus apšausim. Novāksim vadoņus. Atspiedīsim atpakaļ. Sagrābsim ieročus un dzelkšņus. Ko viņi pēc tam darīs, margalu?

- To pašu, ko vakar, — Keriks noplātīja rokas. - Viņas turēsies mūsu priekšā drošā attālumā un sūtīs fārgajas, lai iet pār kalna kaupri, apiet flangus un nokļūst mums aizmugurē.

- Tieši tas mums vajadzīgs. Mēs atkāpsimies, pirms vēl slazds būs saslēdzies…

- … un izliksim vēl nopietnākus slazdus viņiem! Un atkal, un atkal! — Sorlis izsaucās.

- Tā gan, — Herilaks pasmaidīja, bet viņa saltajā smaidā nepazibēja ne humora dzirksts.

Viņi izraudzījās slēptuves aiz klintsbluķiem gar abām ielejas sienām. Daudzi, arī Keriks, tiklīdz saļimuši zemē, tūdaļ arī iemiga, bet Herilaks, sakripeks, zvilnēja acim vaļā, modri vērodams kāpumu starp divām rūpīgi uzstādītām akmens plāksnēm.

Ieraudzījis pirmās jātnieces, Herilaks steigšus deva rīkojumu modināt gulētājus. Drīz vien ielejā jau rībēja araktopu smagie soļi. Jilanē tarakastu mugurās jāja karapulka priekšgalā un rādija virzienu. Viņas virzījās augšup pa nogāzi, garām tanu slēpņiem, un gausākais araktops vēl nebija nonācis šāviena attālumā, kad priekšgals jau sasniedza virsotni.

Pēc komandas sākās šaušana.

Slaktiņš bija drausmigs, pulka bargāks nekā vakar. Mednieki šāva un šāva bez mitas, un paši sajūsmā auroja. Augstāk nogāzē uzkāpušās jilanē tika nodzītas atpakaļ, viņu jājamlopu milzīgie līķi kūleņodami vēlās lejup nāves jūklī. Arī araktopi krita viens pēc otra, lidz ar fārgajām. Bēgošās apšāva. Uzbrucēju priekšējās rindas retinājās, un naidnieks atvilka spēkus, lai pārgrupētos. Mednieki viņas vajāja, slēpdamies aiz kritušajām un likdami lietā to ieročus. Viņi mitējās tikai tad, kad novērotājs kalna kauprē deva zīmi. Šāvienam nesasniedzamā attālumā viņi lēkšoja augšup pa nogāzi un devās tālāk pa šļūceņu iebrauktajām vagām.

Vēl divas reizes maragi atdūrās pret slēpni, vēl divas reizes viņu pulki krita rindām vien un ieroči palika pretiniekam par laupījumu. Tad tani atkal bēga pa iemīto taku, bet saule jau slīga aiz apvāršņa.

- Šādi mēs vairs tālu netiksim, — Keriks aizrādija, zvārodamies aiz spēku izsīkuma un sāpēm.

- Bet nāksies! Citas izejas nav! — drūmi atcirta Herilaks, spītīgi sperdams soli pēc soļa. Pat viņa spēki bija izsmejami. Viņš vēl varēja paiet, bet apzinājās, ka ne viens vien teju teju kritīs.

Sejā cirtās skaudrs vējš. Kājas sametās; viņš apstājās un pavērās uz priekšu.

Herilaka uzvarošais sauciens izrāva Keriku no trulās apātijas. Arī viņš palūkojās uz nogāzi, blisināja acis un centās izsekot biedra rādītājpirkstam.

Uz dubļainās un izdangātās takas starp dziļajām pēdām melnēja mastodon- ta mēslu čupa, un tajā vidēja balti punktiņi. Uz zemes visapkārt varēja redzēt arī lielākus baltus pleķus.

Sniegs.

Samadu iemītā taka aizvijās augšup pa sniegotu klajumu. Keriks metās skriet, paklupa, saujām grāba salto, balto sniegu un svieda to gaisā, liekot citiem sajūsmā smiet un gavilēt.

Kraujas virsotnē viņi atvilka elpu, jau līdz ceļiem stāvēdami kupenās. Tālu lejā parādījās jilanē priekšgrupa. Sasniegušas sniegoto nogāzi, jātnieces grieza savus rumakus atpakaļ. Apstājās ari visa uzbrucēju orda. Jilanē jātnieces atgriezās pie saviem pulkiem un pēc īsas, drudžainas rosības atkal nošķīrās.

Pūlis atkal sakustējās. Lēnā, gurdā solī fārgaju pulki izzuda skatienam.

XVII

Upes ledus vāks bija salūzis un krāvās grēdās, kuras drīz vien līgani aizslīdēja lejup pa straumi, izzuzdamas jūrā. Pavasaris gan bija jau klāt, bet tumšākās vietās no krasta upē vēl iestiepās ledus mēles un kraujas pārkarēs blāvoja sačākstējis sniegs. Toties pļavā, pa kuru upe meta plašu cilpu, neliels stirnu bariņš jau mielojās ar dzeltenzaļiem, sulīgiem jaunās zālītes stiebriem.

Dzīvnieki saausījās un sāka ostīt gaisa pūsmas. Kaut kas viņus satrauca. Bariņš slaikiem lēcieniem nozuda starp kokiem.

Herilaks stāvēja stalto, mūžzaļo koku ēnā un ieelpoja skuju spirdzinošo smaržu, lūkodamies uz apmetni, ko viņi atstāja rudenī. Ziemas skavas atslāba; šogad pavasaris pienāca agrāk nekā daudzus iepriekšējos gadus. Varbūt nežēlīgās ziemas būs apsīkušas?

Varbūt.

Mežā bija dzirdama ādas iejūgu čīkstēšana un mastodontu auri. Dzīvnieki pazina apvidu un saprata, ka mājas ir klāt, ka ceļojumam pienācis gals.

No mežaudzes iznira mednieki ar Keriku priekšgalā. Tagad varēja apstāties un iekārtoties parastajā vietā, - ķerties pie nojumes būves no kritalām un kādu laiku palikt tepat. Ziema vēl pat nebija paspējusi pilnībā atkāpties, kad viņi jau izmeta to no galvas lidz ar domām par nākamo.

Varbūt…