Rietumos no ēdenes

- Šķērsot kalnu ledājus, lai nosprāgtu tuksnesī. Tad jau labāk maragi. Tos mēs vismaz varam nogalināt.

- Maragi nogalinās mūs! — Keriks nikni atcirta. - Mēs nonāvēsim, un citi nāks vietā, jo viņu skaitam nav gala kā ūdens pilēm okeānā. Beigsies ar to, ka mūs visus apkaus. Bet tuksneši nav bezgalīgi. Var taču paņemt līdzi ūdeni un meklēt, kur tam gals. Par to ir vērts padomāt.

- Tā gan, — Herilakam bija jāpiekrīt. - Par to mums tiešām jāpadomā. Harhavola, pasauc savu mednieku vārdā Munans! Lai viņš pastāsta par kalniem.

Munans bija stalts mednieks ar garām rētām pār vaigiem, kā visiem no viņa samada un citiem aizkalnu samadiem. Kad pīpe nonāca līdz viņam, viņš izpūta dūmu mutuli un ieklausījās jautājumos.

- Mēs bijām trīs, — mednieks uzsāka stāstu. - Visi ļoti jauni. Kad esi jauns, tu tiecies pierādīt, ka būsi labs mednieks. Tev jāizdara kaut kas ļoti varens. - Viņš piedūrās rētainajiem vaigiem. - Tikai parādījis lielu drošsirdību vai spēku, tu vari gūt šos te, kas pierāda, ka esi mednieks.

Harhavola piekrītoši pamāja; viņa paša rētas ugunskura gaismā šķita baltas.

- Trīs aizgājām, divi atgriezāmies. Mēs izgājām vasaras sākumā un šķērsojām augstās pārejas. Manā samadā bija vecs mednieks, kurš zināja šīs pārejas, zināja, kuras izvēlēties, un viņš mums izstāstīja, un mēs atradām ceļu. Viņš pastāstīja, kādas zimes mums jāmeklē, kuras pārejas jāšķērso. Tas nebija viegli, un augstākās pārejas klāja dziļš sniegs, bet beigu beigās mēs tikām galā. Mēs nerimtīgi gājām pret rietiem. Tieši aiz kalniem ir pauguraine, un tur ir labas medības. Bet aiz pauguriem stiepjas tuksnesis. Mēs devāmies turp, bet tur nebija ūdens. Mēs izdzērām visu, ko bijām atnesuši savās ūdens tarbās un, kad tas izbeidzās, griezāmies atpakaļ.

- Vai tur varēja medit?

- Jā. kalnos ir lietus, bet ziemā — sniegs. Pauguri kalnu pakājē turpina zaļot, bet aiz tiem sākas tuksnesis.

- Vai tu spētu atkal uzmeklēt tās augstās pārejas? — Keriks interesējās, un Munans pamāja. - Tad jau mēs varētu izsūtīt nelielu izlūku grupu. Viņi atrastu pāreju un paugurus aiz kalniem. Un atraduši atgrieztos un vestu sev līdzi samadus, ja viss izrādītos, kā tu saki.

- Vasaras šobrīd ir pārāk isas, — Herilaks aizrādīja, — un maragi pārāk tuvu. Ja kāds vispār iet, tad jāiet mums visiem. Manuprāt.

Viņi par to spriedelēja tonakt, nākošnakt un vēl nākamo arī. Neviens patiesībā nealka vasarā rāpties sniegotajos kalnos: gan jau ziema pienāks pati, un nav jācenšas pašiem doties tai preti. Bet visi arī zināja, ka kaut kas jādara. Medības laiku pa laikam sekmējās, svaigas gaļas pagaidām pietika, varēja ari izrakt saknes, atrast augus un sēklas, bet ziemošanai ar to bija daudz par maz. Bija zudušas teltis un daudz citu augstvērtīgu mantu. Viena lieta gan vēl pieturējās: kublos glabājās maragiem atņemtā gaļa. Neviens nejūsmoja par tās garšu un, kamēr vien bija kas cits, ko ēst, neaiztika konservus, tomēr tie deva iespēju izdzīvot.

Herilaks pacietīgi nogaidija, līdz visi paspēja izmedities un izēsties, ko sirds kāro. Sievietes ģērēja nedaudzās briežādas, kas viņiem vēl palikušas, un varēja cerēt, ka pēc kāda laika viņiem atkal būs teltis. Mastodonti barojās labi; nokārusies āda pamazām atguva miesas pildījumu. Herilaks to redzēja un gaidīja. Gaidīja, līdz visi atkopās, līdz bērni tapa dūšīgi. Katru nakti viņš pētija debesis un sekoja, kā mēness pieaug spožumā un atkal sadilst. Kad nakts no jauna kļuva melna, viņš piebāza akmens pīpi ar sīvo koka mizu un sasauca medniekus ap ugunskuru.

Visi sapipēja. Herilaks piecēlās, izgāja priekšā un atklāja, kādas domas maļas pa viņa galvu visu laiku, kopš viņi atgriezušies šajā upes ielokā.

- Ziema jau nekur nepaliks. Mums nevajadzētu to sagaidīt šeit. Mums jādodas turp, kur ir raženas medības un nav maragu. Es teiktu, ka mums jādodas pāri augstajiem kalniem uz zaļajiem pauguriem aizkalnē. Ja ejam tūliņ, tad paspēsim šķērsot augstās kalnu pārejas vēl vasarā. Munans saka, ka citos gadalaikos tas nemaz nav iespējams. Ja ejam tūliņ, tad nebūs daudz kravas, tāpat kā toreiz, kad bēgām no maragiem. Ja ejam tūliņ, mums nav jābēdā par pārtiku, jo varam tērēt maragu krājumus. Ja ejam tūliņ, mēs varam būt zaļajos aizkalnu pauguros vēl pirms ziemas. Es saku, ka šobrīd ir laiks saiņot šļūceņus un doties uz rietiem.

Neviens gan nevēlējās atstāt šo vietu, tomēr palikšanai attaisnojuma nerada. Ledus vai maragi: citas izvēles nebija. Pārrunas iestiepās melnā nakti, bet tikpat jau nebija nekā, ko likt pretī: vienīgā iespēja — doties uz kalniem.

No rīta šļūceņi bija sasaiņoti un vecās slieces apvilktas ar jaunu ādu. Mazi puišeļi mežā meklēja blīvas matu piciņas ar kauliem — pūču atvēmām. Freikens tās atvēra un nolasīja pareģojumus.

- Ne šodien, bet rīt, — viņš teica. - Tas būtu īstais laiks doties ceļā — ar gaismas svīdu. Kad saule jau pakāpsies virs kalniem un ielūkosies šeit, tā mūs vairs neatradīs: mums jābūt jau gabalā.