Rietumos no ēdenes

- Diena bija gara un grūta, — Herilaks nopūtās. - Ja reiz visas vietas vienlīdz sliktas, tad paliekam šepat! Vai par šo tuksnesi tu stāstīji?

Munans palocīja galvu.

- Tas visu laiku būs šāds. Dažviet būs vairāk smilšu, citur pa kādam akmens bluķim. No augiem — tikai šie adatainie. Un ne piles ūdens.

- No rīta dodamies tālāk. Tam taču kaut kur jābeidzas!

Tuksnesī bija karsts un sauss, un, par spīti Herilaka prātojumiem, tas šķita bezgalīgs. Četras dienas viņi soļoja no saules lēkta līdz rietam, tiesa gan, atpūzdamies dienvidū, kad saules stari krita stāvus un trieca viņus pie zemes. Ceturtās dienas vakarā no kalniem bija palikusi tikai izplūdusi, pelēka svītra pamalē. Tuksnesis priekšā pletās kā pleties — nebeidzams. Pirms saulrieta Herilaks pakāpās pauguriņā un, piesedzis acis, nolūkojās uz rietumiem.

- Tas pats, — viņš konstatēja. - Ne kalnu, ne pauguru, ne mazākā zaļumiņa. Smilšu jūra.

Keriks pasniedza ādas maisu.

- Tas ir pēdējais.

- Zinu. Rīt griežamies atpakaļ. Cik varējām, tiktāl atnācām. Jau tagad nepietiek ūdens pēdējai atceļa dienai. Nekas. Gan padzersimies vakarā, paugurainā.

- Un tālāk? — Keriks vaicāja, kraudams zariņus vakara ugunskuram.

- Jāpadomā. Ja medībās būs veicies, varbūt varam palikt turpat. Tad jau redzēs.

īsi pēc tumsas iestāšanās netālu sāka ūjināt pūce. Keriks satrūkās. Pēkšņi vairs nenāca miegs un dvēselē iezagās saltums. Bet tā jau tikai pūce, nekas vairāk! Viņa dzīvo še, tuksnesī, un ēd ķirzakas. Tikai pūce.

Jilanē nevarēja zināt, ka viņi ir šeit. Viņas nevarēja izsekot viņiem caur kalnu pārejas sniegiem. Viņi ir drošībā.

Tonakt Keriks sapņoja par Alpīsaku, bija atkal starp drudžainajām fārgajām. Saites otrā galā — Inlēnu. Puisis miegā vaidēja, bet nemodās; viņa pirksti bija iekrampējušies dzelzs kaklariņķī.

Visu rīta cēlienu sapņa vara nospieda Keriku kā smaga nasta. Tas taču tikai murgs, viņš sev iestāstīja, bet nelaimes nojausma neatkāpās visu dienu.

Atceļā gājējiem solis šķīrās. Pārtikai un ūdenim izsīkstot, nesamā kļuva mazāk, un smilšu verstis kusa zem viņu kājām, līdz arī pēdējais izrāviens caur zāļaino pauguraini palika aiz muguras. Bija pavēla pēcpusdiena, kad viņi sausām mutēm pārvarēja kaupri un atviegloti ieraudzīja priekšā ezeriņu. Tālāk trijotne, zariem brīkšķot, lauzās caur biezu pamežu. Herilaks neatlaidīgi virzījās pa priekšu. Pamanījis, ka pārāk atraujas, viņš apstājās un pagaidīja. Piepeši gar ausi nospindza bulta. Herilaks ar brīdinājuma saucienu pacirtās sāņus. Patvēries aiz tuvākā stumbra, viņš salūkoja bultu un uzvilka stiegru. Kaut kur nogāzē atskanēja sauciens:

- Herilak, vai tas esi tu? Vai tu kliedzi?

- Kas tur ir?

- Sorlis. Esi uzmanīgs! Mežs slēpj briesmas.

Herilaks lūkojās visapkārt, bet nekā aizdomīga nemanīja. Kas tās par briesmām? Lieki klaigāt negribējās. Starp kokiem piesardzīgi lavījās Keriks. Herilaks ar mājienu aicināja viņu sev līdzi. Pienāca arī Munans.

Sorlis gaidija viņus, paslēpies aiz liela klintsbluķa. Arī citi samada mednieki slēpnī gaidīja briesmas no paugura piekājes. Sorlis pamāja, lai viņi iet, un atkāpās arī pats. Tikai viņpus kores viņš izņēma bultu no loka.

- Dzirdēju tevi laužamies caur biezokni, bet redzēju tikai auguma aprises. Tāpēc arī raidīju bultu. Domāju, ka svešinieks. Viņi uzbruka šorīt, līdz ar sauli. Sargi krita, bet paspēja brīdināt. Tie nokāva ari vienu mastodontu, varbūt pārtikai, bet mēs viņus padzinām, pirms šie paspēja ko pasākt.

- Kas viņi bija?

- Tie nebija tani.

- Maragi? — Keriks dzirdēja savā balsī skanam šausmas. TIKAI NE ŠEIT, TIKAI NE MARAGUS!

- Arī ne. Bet arī ne tani, kā mēs saprotam tanus. Vienu mēs nošāvām, paši redzēsiet. Viņiem ir šķēpi, bet nav loku. Viņi izbijās un bēga jau pēc pirmās bultas.

Liķis gulēja, kā nokritis — ar seju dubļos. Mugurā rēgojās asiņaina brūce — no turienes bija izgriezta nāvējošā bulta. Ap vidukli — kažoks. Liķa āda bija tumšāka nekā taniem, mati — melni. Herilaks apvēla rumpi otrādi un ar šķēpa galu atgrūda kažokādas.

- Mednieks. Varētu būt tanus, ja vien āda un mati būtu gaišāki.

Keriks pacēla mirušā plakstiņu; tumša acs stingi ielūkojās viņa zilajā. Munans ari noliecās pār līķi, pavērās un nicīgi nospļāvās.

- Harvans. Manā bērnībā mazus puikas biedēja ar stāstiem par tumšiem ļaudīm no augsto kalnu viņas puses, kas nākot tumsā zagt bērnus, lai tos apēstu. Tos sauca par harvaniem, un viņi bija briesmīgi nejauki. Daži šiem nostāstiem ticēja, citi tikai smējās.

- Tagad tu zini, — Sorlis piezīmēja, — tie bijuši patiesi. Un te ir vēl kas.

Viņš aizveda biedrus mazu gabaliņu tālāk pie tumša ķermeņa koku paēnā. Herilaks uzmeta tam acis un sajūsmā ieurkšķējās.

- Garzobis! īsts milzenis!

Tas bija patiesi prāvs, pusotrtik garāks par cilvēku; mute nāves mokās atplesta, garie ilkņi rēgojās kā skaudri, draudigi asmeņi…

- Tas nāca kopā ar melnajiem taniem, un ne jau viens vien. Tie čāpoja viņiem līdzās kā mums mastodonti un pēc komandas uzbruka.

Lieki piebilst, ka Herilaku tas nesajūsmināja.

- Bīstama lieta. Bruņoti tani un šie zvēri. No kurienes viņi uzradušies?