Rietumos no ēdenes

Savādais mednieks beidzot paspēra nedrošu soli tuvāk. Tad vēl vienu. Keriks smaidīdams klanīja galvu, bet rokas nekustināja. Soli pa solim ļodzigām kājām svešinieks virzījās tuvāk, līdz attālums saruka līdz desmit soļiem vai pat mazāk. Tad viņš nosēdās zemē sakrustotām kājām kā Keriks un lūkojās viņā platām, izbiedētām acim. Tagad Keriks saskatīja, ka tas nav nekāds pienapuika: āda jau metās krunkaina un caur kraukļmelnajiem matiem vijās sudrabaini pavedieni. Keriks pasmaidīja, bet nekustējās. Vīra mute pavērās, varēja dzirdēt, ka rikle noguldz. Viņš norīstījās un beidzot ierunājās. Vārdi sāka plūst drudžainā steigā.

Keriks nesaprata ne zilbes. Viņš smaidīja un māja ar galvu par zīmi, ka klausās, un kluso, šņācošo vārdu plūdi turpinājās. Tad mednieks piepeši aprāvās, sasvērās uz priekšu un nolieca galvu.

Keriks apmulsa. Viņš nogaidīja, līdz svešais atkal paceļ skatienu, un ierunājās.

- Es tevi nesaprotu. Vai tu saproti, ko es saku? Vai tu gribi zināt, kā mani sauc? — Viņš piedūrās sev pie krūtim. - Keriks! Keriks! — Atbildes nebija. Svešinieks tikai sēdēja ar atkārušos žokli un blenza, iepletis apaļās acis — bal- tum baltas pret viņa tumsnējo ādu. Kad Keriks apklusa, viņš atkal paklanījās, pateica vēl pāris vārdu, piecēlās un gāja atpakaļ uz birziti. Parādījās vēl viens mednieks un kaut ko pasniedza pienācējam. Aiz viņa klajumā uznira citi, un Keriks pavilka kājas zem sevis, gatavs ik brīdi mesties projām. Neviens no jaunatnācējiem tomēr netuvojās, un viņš, gan nezaudējot modribu, palika sēžam.

Šoreiz svešais mednieks pienāca un apsēdās tuvāk. Pārējie palika, kur bijuši. Keriks redzēja, ka pienācējs nes īpatnēju tumšu kausu ar ūdeni. Pacēlis to abās rokās un padzēries, viņš pasniedzās un nolika trauku zemē starp viņiem abiem.

Ja mednieki kaut ko dala, viņu vidū veidojas kaut kāda kopība, Keriks prātoja. Tam jābūt miera piedāvājumam. Cieši uzlūkodams pretimsēdētāju, viņš pacēla kausu un iestrēba malku, pēc tam nolika to atpakaļ zālē. Svešais pievāca kausu un izlēja atlikušo ūdeni zemē starp viņiem, tad iebakstīja kausam sānos un pateica vienu vārdu:

- Valiskis.

Vīrs atkal sniedza kausu Kerikam. Keriku viņa rīcība mulsināja, tomēr viņš klanīja galvu un smaidīja, cenšoties sarunu biedru iedrošināt.

Kauss izrādījās veidots no kaut kā tumši brūna un cieta. Viņš ielūkojās vērīgāk. Raupjš un brūns, bet ar kaut kādu melnu ornamentu pie augšmalas. Otrā pusē atklājās vēl lielāks zīmējums — arī melns.

Ļoti sīki izstrādāta, skaidra, melna kontūra. Tas nebija nekāds pleķis vai primitīvs, regulārs ornaments. Nepārprotami iezīmējās zvēra aprises: gan ilkņi redzami, gan snuķis…

Tas bija mastodonts.

- Valiskis, — svešais vēl atkārtoja. - Valiskis.

XX

Keriks pagrozīja kausu delnās un piedūrās mastodonta attēlam. Sarunu biedrs pamāja un uzsmaidīja, atkal un atkal atkārtodams:

- Valiskis.

Ko lai domā? Vai šiem taniem arī ir mastodonti? Ej nu sazini, ja nesaproti ne vārda no sarunu biedra teiktā.

Svešais uzmanīgi pavilka kausu uz savu pusi, līdz Keriks to atlaida, un aizgāja atpakaļ koku pavēni.

Viņam atgriežoties, kauss bija pildīts ar kaut kādu baltu un kunkuļainu sutinātu augu masu. Mednieks paņēma kādu nieku pirkstos un iebāza mutē, bet pašu kausu nolika zemē. Keriks sekoja viņa piemēram; ēdamais garšoja labi. Mednieks nekavējoties metās atpakaļ uz birziti. Keriks gaidīja, bet viņš tā arī vairs neatgriezās. Šķiet, ka tikšanās bija beigusies. Uz Kerika saucienu neviens neatsaucās. Nesteidzīgi pārgājis pār klajumiņu, viņš atklāja, ka birzi neviena vairs nav.

Mīklainā sastapšanās tomēr iedrošināja. Tumsnējais mednieks nebija vicinājis ieročus, viņš piedāvāja ūdeni un cienastu. Keriks savāca trauku un savu šķēpu un kājoja atpakaļ uz teltīm. Viņam parādoties, sardzes viri deva ziņu, un tūdaļ jau arī Herilaks traucās augšup pa nogāzi viņam preti. Arī viņš atzina, ka ēdiens ir itin baudāms, un tāpat kā Keriks nerada notikušajam izskaidrojuma.

Samadi vācās kopā klausīties Kerika stāstījumā, un viņam nācās to atkārtot vēl un vēl. Ikviens vēlējās nomēģināt svešinieka velti, un drīz vien kauss bija tukšs, bet arī tāds tas piesaistīja interesi. Herilaks grozīja to un klauvēja ar pirkstu kauliņiem pa sāniem.

- Ciets kā akmens, bet pārāk viegls. Un šis mastodonts — tikpat ciets. Neko nesaprotu.

Pat Freikens atzina par prātīgāku neizteikt savu viedokli. Beigu beigās Keriks pats pieņēma galējo lēmumu.

- Rīt es atkal došos turp. Aiznesīšu viņiem kādu gaļas klunci. Protams, ne jau viņu kausā. Dodiet man kādu pītu paplāti ar rakstiem.

Pirms saulrieta Armuna izraudzījās labāko paplāti — pašas pītu — , un noskaloja to upē.

- Tas ir bīstami — iet turp, — viņa bažījās. - Kādam tevi jāpavada.

- Nē. Šie mednieki mani tagad pazīst. Un es jūtu, ka briesmas ir garām, — ļaunākais varēja notikt pirmajā reizē. Šie svešādie tani medī šajā zemē, un, ja gribam te palikt, būs jāsadzīvo ar viņiem. Mums taču nav kur dēties! Paēdīsim, bet labākos gabalus atliksim rītdienas cienastam.