Rietumos no ēdenes

Pēc laiciņa jau varēja nojaust kāpumu; pagurušie mastodonti zaudēja tempu, un tos nācās bikstīt. Taka veda no ielejas kalnup, projām no pierastajiem upes līčiem. Kāds mednieks no priekšgala atrikšoja atpakaļ pie Herilaka.

- Kāpums kļūst stāvāks, un drīz vien jau būs grūti rāpties.

Pēc brītiņa, kad samadi aizelsušies pārvarēja kārtējo nogāzi, Herilaks norādīja uz vēl stāvāku, akmeņiem nobirušu krauju, kura augšupceļā ietiecās kalna mežainajos sānos.

- Lūk, arī tas, kas mums vajadzīgs. Ja mēs tur izkārtosimies un nogaidīsim, viņiem neizdosies nemanīti uzbrukt no muguras. Nāksies pārvarēt šo nogāzi. Viņi ies pa klajumu, kamēr slēpsimies starp kokiem. Tur arī apmetamies!

Piemeimuroja arī Keriks un uzņēma šo ziņu ar atvieglojumu. Kāja sāpīgi pukstēja pēc nogurdinošā gājiena, un katrs solis sagādāja ciešanas. Tomēr tagad nav īstais brīdis domāt par sevi.

- Labs plāns, — viņš piekrita. - Lopi ir noguruši un tālāk netiks. Viņi jāiedzen dziļāk mežā, jāpaēdina un jāatpūtina. Un sievietes arī. Mums visiem nedaudz jāatpūšas, jo ar tumsu mēs dosimies tālāk. Ja maragu pūļi ir tik milzīgi, kā stāstīja Peremandus, mēs diez vai varētu viņus visus apkaut. Labi, ja varētu viņus apturēt. Ko tu par to saki. Herilak?

- Es teiktu, ka šī doma ir smaga kā akmens. Bet laikam taču ari prātīga. Mēs gaidisim uzbrukumu mežmalā. Mastodonti iesprauksies dziļāk starp kokiem. Harhavola! Man vajag ātrus skrējējus no tava samada, kas izraudzītos ceļu mežā un aiz tā, kamēr vēl gaišs. Mēs cīnīsimies! Pēc tumsas iestāšanās turpināsim ceļu.

Bēgļi vēl nebija beiguši virzīties augšup, kad kāds mednieks izkliedza brīdinājumu un norādīja uz rietumiem, uz biezējošu putekļu mākoni, kas cēlās aiz pirmā paugura šajā virknē. Šis skats lika atpalicējiem pasteigties.

Kailos zarus grabināja spirgts vējiņš. Keriks apsēdās mikstajā zālē līdzās Herilakam, ļaujot pēcpusdienas saulei glāstīt seju, un rūpīgi salādēja dzelkšņus hezocanā. Mākonis tuvojās. Herilaks piecēlās un ar mājienu lika medniekiem piesegties.

- Slēpieties! — viņš uzsauca. - Un nespiediet nāvesnūjas, kamēr neesmu pavēlējis, lai cik tuvu viņi arī būtu! Kad pavēlēšu — šaujiet! Slaktējiet tā, ka līķi kraujas grēdās, un neļaujiet viņiem pasprukt garām! Neatkāpieties bez pavēles! Pēc pavēles — atkāpieties, bet tikai mazām grupiņām! Patverieties aiz kokiem! Ļaujiet citiem tikt jums garām! Es gribu, lai mednieki slēpjas un šauj — bez mitas! Lai maragi krit starp kokiem, kā krita piekalnē! Atcerieties: mēs esam vienigais šķērslis starp maragiem un samadiem! Nelaidiet viņus garām!

Maragi bija tuvu. Putekļu mākonis jau vēlās no pēdējās ielejas, ko samadi tikko kā šķērsojuši. Keriks visā garumā izstiepās aiz resna koka stumbra, atspiedis hezocanu pret kritušu zaru. Nogāzes zāle vējā šūpojās. No tās pacēlās putnu bars un uzspurdza augstu virs galvas. Attālā duna pieauga vai pērkona stiprumā.

Piepeši paugura kauprē nesteidzīgā, bet neatlaidīgā solī iznira tumši apveidi. Keriks nekustīgi gulēja, plakdams pie zemes un ieklausīdamies savas sirds neprātīgajā skrējienā.

Jājamlopi izrādījās lieli, skatā lidzīgi epetrukiem, un pārvietojās uz pakaļkājām, resnajām astēm vagodami zāli. Katram uz skausta tupēja pa jilanē.

Jātnieces pārlūkoja nogāzi un mežaudzi aiz tās, nogaidot, līdz pietuvojas ari dobjākā, attālākā duna.

Kad kalnā sāka rindoties zemi dzīvnieki ar pārāk daudziem kāju pāriem, Kerikam pat žoklis atkārās. Četras kājas katrā sānā, kopā — astoņas. Niecīgas galviņas uz resniem kakliem. Arī tie apstājās un drūzmējās, bruņotu fārgaju apsēsti. Tam viņi arī audzēti — lai atnestu šurp fārgajas, pūļu pūļiem.

Visa šī radība ņudzēja un mutuļoja, tad atsāka gaitu uz priekšu.

Vējš pūta no jilanē puses, atnesot viņu uzsaucienu skaņas, soļu dunu, lopu spiedzīgo kviekšanu un skābenu, netīkamu dzīvnieku ķermeņu smaku.

Uzbrucējas nāca tuvāk un tuvāk kokos patvērušos mednieku saujiņai, aizsedzot pamali. Skaidri iezīmējās vissīkākie dzīpari uz zvēru plankumotās ādas, ieročus sažņaugušas fārgajas, kas blisinājās caur putekļiem, un visam priekšā — jilanē uz saviem varenajiem jājamlopiem.

Uzbrucēju soļu varenajā ribā atskanēja Herilaka vīterojošais signāls.

Nosprakstēja pirmās nāvesnūjas.

XVI

Keriks izšāva uz tuvāko jilanē, netrāpīja, bet nogāza tās jājamlopu. Radījums vēl izslējās, bet tūdaļ arī smagi novēlās zemē. Jātniece nokrita veiksmīgi un jau lūkoja laist darbā hezocanu, bet Kerika nākamais šāviens ķēra viņu kaklā, un nelaimīgā sakņupa zālē.

Sākās slaktiņš. Pirmās uzbrucēju līnijas nogāza blīva zalve no kokiem. Daudz neveiklo astoņkāju krita un sagūla kaudzēs, izbārstot pa zemi fārgajas. Tie nedaudzie, kas vēl turpināja gājienu, tomēr gāja bojā krietni pirms mežmalas sasniegšanas. Izglābušies metās atpakaļ un sadūrās ar aizmugurējiem, kuri vēl turpināja uzbrukumu. Dzelkšņi lija pār ķermeņu ņudzekli, un līķu kalni auga. Uzbrukums apsīka, gaisu pildīja zem krītošajiem lopiem pakļuvušo sadragāto fārgaju sāpju brēcieni.