Rietumos no ēdenes

Dumpis, Vaintē prātoja. Tas nekavējoties jāapspiež. Bet vienlaikus viņa saprata, ka to apspiest nav iespējams, ka šīs dumpīgās radības vairs nekādi neizdosies piespiest ņemt rokās ieročus. Viņas pretiniece šobrīd bija pati nāve. Šīs nepakļāvīgās mātītes bija redzējušas divas savas līdzinieces nosprāgstam un cieši ticēja, ka tas pats gaida arī viņas. Lai notiek. Ko tur liegties: viņas gaidīja neizbēgama nāve. Viņas necīnīsies, bet kritīs šā kā tā. Miermīlēm šajā karā nav vietas. Gan par viņām parūpēsies.

- Tu esi brīva, — Vaintē paziņoja. - Ej pie Nāves Meitām un saki, ka viņas apkaunojušas savu pilsētu. Viņām būs jānoliek savi hezocani un jāstrādā, bet nonāvēt viņām neviens vairs neliks.

Peleinē pateicās par izrādīto pretimnākšanu, apgriezās un steidza projām. Bet labāk gan būtu palikusi un noklausījusies Vaintē runas nobeigumu.

- Nonāvēt neliks, bet mirt gan.

Viņa pasauca savu tarakastu. Fārgaja pieveda dzīvnieku un pati pieliecās, lai eistaā varētu uzkāpt viņai uz pleciem un tālāk pārsēsties uz jājamlopa. Vaintē aiztraucās aulekšos garām fārgajām un araktopiem uz kolonnas priekšgalu un ieņēma savu vietu vadībā.

Bruņotas jilanē uz straujiem tarakastiem izkārtojās armijas priekšgalā un ari sānos, piesedzot flangus. Stalana kā vienmēr bija rūpīgi izstudējusi kartes un rādīja ceļu. Jājiens līdz iecerētajai pieturvietai pie upes bija viegls, un tai brīdī, kad Vaintē deva zīmi apstāties, viena no izlūku grupas jau lēkšoja atpakaļ.

- Aizgājuši, — viņa vienkārši teica.

— Gan jau būs pārcēlušies uz citu vietu tepat netālu, — Vaintē noteica ar cerību katrā kustībā.

- Varētu būt, — izlūce piekrita. - Viņu pēdas aizved atpakaļ uz iepriekšējo apmešanās vietu, bet turpinās tālāk gar upi un iegriežas upes ielejā, un tālāk es vairs negāju, bet nācu ziņot tev.

Sarunā iesaistījās Stalana:

- Vai tās nav kādas maldu pēdas, vai viņi nav gājuši šurpu turpu pa vienu un to pašu taku vai kā citādi mūs maldinājuši?

- Nevar būt. Es aizjāju jau tik tālu, ka visapkārt slējās klinšu kraujas, un ceļš bija tikai viens.

- Slazdā ir! — Stalana, uzbudinājumā trīsēdama, parāva tarakastu uz Vaintē pusi, lai varētu padot viņai uzņēmumu. - Paveries, sarnjenoto, paveries, kādās lamatās viņi ir ielīduši! Ieleja gan ir plaša, bet klinšu sienas ir augstas, un šī te pie upes ir vienīgā ieeja. Upe izkļūst no šejienes pār klintīm, tā ir strauja un krāčaina. No šā slazda nav izejas.

Sarnjenoto bija mūžvecs tituls, vēl nesen gandrīz vai aizmirsts, bet pēdējā laikā atdzimis: vadone bruņotā sadursmē, vadone, kurai visas pakļāvās. Vaintē tagad bija šāda vadone. Viņa pacēla attēlu un iebadīja tajā īkšķi.

- Še, lūk, šajā vietā — tu pati man rādiji, ka pa turieni var iekļūt ielejā.

- Šo ceļu viegli nobloķēt. Uz turieni var aizsūtīt grupu, kas noslēgs šo izeju, un galveno spēku triecienam tik un tā pietiks.

- Lai notiek. Izrīko! Bet šajās bildēs es redzu, ka ielejā ir arī citi astazoi.

- Būs vairāk astazou, ko žmiegt, — Stalana nelida kabatā pēc atbildes, bet iecirta likos kāju nagus tarakasta ādā, un tas bļaudams pacēlās bezmaz vai stāvus. Stalana to prasmīgi savaldīja, apgriezās un aizdimdināja projām.

Saule vēl nebija sākusi slīdēt lejup, kad Okoceja jau pasniedza Vaintē pēdējos attēlus, vēl siltus un miklus. Sarnjenoto tos rūpīgi aplūkoja un vienu pēc otra nodeva tālāk Stalanai, kas sēdēja viņai līdzās.

- Viss ir sagatavots, — Stalana konstatēja, kad bija izpētījusi pēdējo uzņēmumu. - Šiem nav kur sprukt. - Mednieces īkšķi sacirtās, un kartes čaukstēdamas sabirza driskās. - Eja klintī ir droši nobloķēta. Mēs gaidām tavu pavēli, sarnjenoto!

XXV

- Zibenīgs uzbrukums gar upi, — Vaintē sprieda. - Vispirms — spējš trieciens pār klinšu slieksni, nopļaujot visus astazous, kas tur varētu slēpties. Pēc tam — dziļāk ielejā. Dzen tārgajas pa priekšu, nevadi viņas cīņā pati personīgi. Nav izslēgts, ka astazoi par mums zina. Ja tā, pirmās uzbrucējas būs pagalam. Sāc!

Fārgaju masas gar upes krastu virzījās uz priekšu. Klinšu eja bija tik šaura, ka pūļa spiediens daļu uzbrucēju iedzina piekrastes seklumā. Vaintē brīdi sekoja uzbrukumam, tad atsēdās uz astes, sastinga un lēnprātīgi gaidīja iznākumu. Palikušās fārgajas viņai aiz muguras nošļūca no tarakastiem un sāka izkravāt krājumus. Viņas vēl nebija beigušas, kad augšup pa nogāzi atpakaļ no ielejas jau gurdi slāja Stalana.

- Slēpnis, — medniece nopūtās; Vaintē klusēja. - Mēs atklājām uguni, bet tā arī nesapratām, vai kādam vispār trāpīts. Kā jau tu teici, priekšējās ir pagalam. Pirms sākām atkāpties, cik iespējams, savācām hezocanus no kritušajām. Es izveidoju aizsardzības līniju ārpus viņu šāviena attāluma un steidzos šurp.

Šķita, ka Vaintē pat nav pārsteigta par šo netīkamo ziņojumu.

- Viņi zināja, ka mēs nākam. Tieši tāpēc viņi pārcēlās uz ieleju. Nu es iešu visu raudzīt pati.

Stalana spraucās caur fārgaju drūzmu, liekot visām pašķirties un dot ceļu sarnjenoto. Kaut kur priekšā upe apliecās ap klints sienu, un tepat jau arī bija Stalanas uzstādītās aizsardzības pozīcijas. Fārgajas knūpus klunkuroja starp