Rietumos no ēdenes

klintsbluķiem, turot ieročus gatavībā, citas atkal veidoja ierakumus mīkstajā smiltī. Stalana pacēla hezocanu un norādīja uz klints ieloku.

- Ir laiks būt uzmanīgām. Es iešu pa priekšu.

Viņas virzījās lēni, līdz apstājās pavisam. Stalana paaicināja Vaintē uz priekšu pie sevis.

- No šejienes tu vari redzēt slieksni.

Vaintē prātīgi panācās uz priekšu un ieraudzīja tuvāko līķi. Tālāk starp klintsbluķiem to bija pulka; dažas fārgajas mirstot bija parāpušās pāris soļu augšup. Šaurajā spraugā apkārt krāvumam mundri čaloja upe. Ari krastā mētājās fārgaju līķi, daži pat līdz pusei ūdenī. Grēdas virspusē pa brīdim kaut kas pavīdēja. Ienaidnieks slēpnī gaidīja. Vaintē palūkojās uz sauli, vēl itin augstu virs pamales, un devās atpakaļ.

- Mēs uzbruksim no jauna. Ja nekļūdos, hezocans varēja izdzīvot arī zem ūdens.

- Var. Viņa nāsis zem ūdens aizveras.

- Tā jau es domāju. Tad lūk, ko mēs darīsim. Atsāksim uzbrukumu pār klints barjeru. Man ne prātā nenāk to pārtraukt dažu nokniebtu fārgaju dēļ.

- Nebūs viegli. Tās kritis kā mušas.

- Nekas nav viegli, Stalan, citādi mēs visas būtu eistaā — bez fārgajām. Vai zini, ka Nāves Meitas necīnīsies?

- Es atbruņoju viņas.

- Nu re. Bet savā ziņā viņas tomēr noderēs. Viņas ies uzbrukumā pār klints slieksni.

Kad šī doma sasniedza Stalanas smadzenes, viņas lūpas atiezās, atklājot asu zobu rindas un tādējādi paužot atzinību šim skaudrajam lēmumam.

- Tu esi vienmēr pirmā visās lietās, dižā Vaintē. Viņu rumpji savāks pulka nāves dzelkšņu un atbrīvos ceļu bruņotām fārgajām. Tu patiesi esi vienīgā, kas spēj atrast tik lietderīgu pielietojumu šai dzīvajai nastai. Darīšu, kā pavēlēts. Astazoi un Nāves Meitas — pār vienu kārti! Cik labi viņiem visiem piederas šāds liktenis!

- Tas vēl nav viss par uzbrukumu. Šādā veidā mēs varam pretinieku pārmākt, bet zaudējumi būs nopietni. Tāpēc, kamēr forsējam šo šķērsli, bruņotām fārgajām jāappeld apkārt klintij pa upi — zem ūdens. Tās dos triecienu no aizmugures, tās pretiniekus apšaus un radīs sajukumu. Tad mēs metīsimies pār slieksni un apkausim atlikušos.

Pa klintīs izsvaidītajiem liķiem jau saimniekoja mušas. Nekas nekustējās, tikai derdzīgie kukaiņi, skaļi zumēdami, čumēja un mudžēja. Keriks piegrāba sauju dzelkšņu un vienu pēc otra bāza tos hezocanā.

- Viņi aizmukuši, — Sanone sprieda, piesardzīgi palūkodamies pār akmeni.

- Cīņa nav vēl sākusies. Viņi tikai pataustīja mūsu muskuļus. Drīz viss atsāksies. - Keriks iebilda, tad pavērās atpakaļ uz Sanoni un sastinga. - Nekusties! Paliec, kur esi!

Viņš pastiepās un uzmanigi izlupināja dzelksni no Sanones galvas apsēja.

- Ja tas būtu ticis cauri, tevis vairs nebūtu.

Sanone atturīgi noraudzījās uz nāvējošo dzelksni ar mazo pielāpīti.

- Haraža auduma pielietojumam, izrādās, nav robežu! Tas gan diez ko nelīdz pret šķēpu, bet — re, kā izgājis maragu dzelksnim! Varbūt ir vērts ietīties audumā kārtu kārtām no galvas līdz kājām?

Keriks aizsvieda dzelksni.

- Dzelkšņus nav grūti atvairīt. Tāpēc jau aiz šiem bluķiem mēs esam drošībā. Te tie mūs varētu apdraudēt tikai lidojot kā bites spietā.

Viņš pagriezās un nolūkojās uz mednieku ķēdi gar barjeras kaupri. Visiem bija hezocani un visi prata tos likt lietā, tādējādi taupot bultas un šķēpus. Saski ar šķēpiem grupējās aiz barjeras, gatavi nākt talkā, ja radīsies vajadzība. Pagaidām viņiem atlika tikai gaidīt.

Herilaks stāvēja klints sienas virsotnē un pirmais ieraudzīja uzbrucējas.

- Viņi atkal nāk! — viņš sauca un metās slēptuvē.

- Netērējiet dzelkšņus! — Keriks auroja. - Ļaujiet viņiem pienākt tuvāk.

Viņš zināja, ka tā ir pareizi. Pirmajā uzbrukumā kāds atklāja uguni daudz par agru, kad maragi vēl nebija šāviena attālumā, un citi, protams, darīja pakaļ. Tas nesa zaudējumus: dzelkšņu gan it kā netrūka, bet hezocani nogura un nespēja vairs ātri reaģēt. Šoreiz gan aizstāvji nogaidīs, līdz fārgajas uzrāpjas uz klintīm.

Nu jau tās bija tuvāk — un Keriks piepeši atskārta, ka priekšējās rindas nav apbruņotas. Ko tas nozimē? Atkal kāds triks? Kāda tam nozīme: tas pat labāk, jo tā bija vieglāk nogalināt!

- Šaujiet! Atri! — viņš sauca un žņaudzīja hezocanu, raidīdams nāves dzelkšņus pret tuvākajām uzbrucējām. Tani klaigāja un šaudījās, bet naidnieces tikai nāca un nāca. Paretam kāda iegārdzās, bet pārsvarā viņas krita klusējot. Aizstāvji paši taisīja tādu troksni, ka Keriks tik tikko sadzirdēja izmisīgu saucienu. Drīz vien viņš saprata arī vārdus.

- Upē! Skatieties ūdenī!

Keriks pagriezās, palūkojās un satrūkās. Brāzmainajā straumē pulku pulkiem vīdēja tumšas aprises; cita pēc citas tās tuvojās krastam.

- Šķēpus, bultas! — iebļāvās Herilaks. - Apduriet tos turpat ūdenī!

Viņš traucās lejup pa nogāzi; varenā balss pārmāca citas skaņas.

- Kerik, paliec te ar nāves nūjām! Viņi uzbruks arī pa šejieni. Apturi viņus!

Keriks pagriezās un saprata, ka Herilaks pareizi uzminējis naidnieka

nodomus. Aiz neapbruņoto uzbrucēju līķu grēdām parādījās fārgajas un atklāja uguni.

- Nelaidiet viņas cauri! — Keriks auroja. - Palieciet šeit un šaujiet!