Rietumos no ēdenes

- Indīgi, vari nemaz nešaubīties, — Keriks norādīja. - Un šajā vietā mūs jau varētu sasniegt no iekšpuses raidīti dzelkšņi. Ir gana tuvu.

- Kāpēc viņi nešauj? — Herilaks norādīja uz maragiem ar nāves nūjām tieši aiz staipekņiem. Tie stāvēja un truli blenza uz medniekiem. Vēl tālāk fārgajas mierīgi drūzmējās, ieturējās, kārtojās uz guļu un nelikās ne zinis par ienaidnieku.

- Viņām nav pavēlēts šaut, — Keriks sprieda. - Fārgajas nekad nerīkojas patstāvīgi, viņas gaida pavēli. Jādomā, viņām teikts šaut, kad iedegas gaisma un saceļas trauksme. Viņas izpilda burtiski. - Netālu melnēja pazems paugurs, un Keriks norādīja uz to. - Tagad mēs noskaidrosim, kādu tieši cienastu viņas mums sagatavojušas. Pat ja dzelkšņiem tas nebūs par tālu, šis kūkums sniegs mums zināmu patvērumu.

Keriks ar kāju izspārdīja no zemes krietnu velēnu, sagrāba to aiz pinkām, iegrieza pār galvu un svieda. Klunkucis aprakstīja slaidu loku un piezemējās starp nocietinājumu linijām. Šajā mirkli novakares krēslu pāršķēla gaismas strēle, tad sekoja skaļi sprakšķi, ko vienlaicīgi radīja hezocanu simti, un iečabējās neskaitāmie krītošie dzelkšņi. Maragi šāva vēl un vēl, skanēja balsis, bet mednieki gulēja, pieplakuši pie zemes, un gaisma drīz vien izdzisa. Tikai tad viņi uzdrīkstējās piecelties un blisināt apžilbušās acis. Kaut ko vēl varēja saredzēt — un viņi ievēroja zemē sadūrušos lielu dzelkšņu vālus.

- Kaut kas jauns, — Keriks aizrādīja. - Šie ir lielāki par jebkuru līdz šim redzēto — un rau, cik tālu tie velk! Mūsējie nolidotu labi ja pustik. Šīs būs izaudzējušas bargākas nāves nūjas, kas atklāj uguni līdz ar pieskārienu trauksmes vitenim. Pieduries tikai stīgai: gaismas kūlis norāda tieši uz traucētāju, un šie šauj. Pat šajās drānās tērptiem krietni vien drošāk būtu turēties kādu strēķi tālāk no tiem.

Viņi atkāpās aiz vietas, kur bija nokrituši vistālākie dzelkšņi, un atkal vērtējoši palūkojās uz naidnieka apmetni. Keriks no sviedriem pludoja; viņš mazliet atbrīvojās no apsējiem, kāri rija vakara gaisu, saspringti lūkojās un prātoja.

- Teic man, brašais loka šāvēj, vai tu jaudātu trāpīt apmetnē no šejienes?

Herilaks norāva drānu no pieres un berzēja slapjo seju. Viņš ar skatienu

nomēroja tikko atstāto pauguru, vīteņus un ķēmīgos gaismas ķermeņus.

- Pagrūti. Labi uzvelkot, var gan aizšaut tik tālu, bet diez vai izdosies trāpīt kādu noteiktu mērķi…

- Mērķim nav nozīmes, ja vien var trāpīt aiz nocietinājumiem. Un saski ar saviem šķēpmešiem — jādomā, ari viņi to jaudās.

- Laba doma, margalu, — Herilaks mežonīgi iesmējās. - Maragi tur čupojas kā sēklas podā. Gan jau kādam i šķēps, i bulta trāpīs.

- Jādomā, šonakt maragiem saldu dusu aizstās rosīgāka atpūta. Atzīmēsim tikai šo vietu, lai atgriežoties to atrastu.

- Ar lokiem un šķēpiem!

Herilakam izrādijās taisnība. Pilnā garumā atvilkta bulta pēc slaida lidojuma pati atrada mērķi kaut kur aiz apmetnes gaismām. Kāds vārgi iespiedzās, un mednieki rēcoši smējās, uzplādami ar delnu cits citam uz pleca. Viņi nomierinājās tikai uz brīdi, kad Sanone ielāgoja šķēpu šķēpmeti, vēroja, kā viņš atgāžas atpakaļ un kā ierocis svilpdams nozūd tumsā. Dzīvniecisks ķērciens liecināja, ka arī šis metiens nav bijis velts. Acis apžilbināja spēja gaisma, un mednieki atsprāga atpakaļ, redzot tuvojošos dzelkšņu mākoni, bet tas viņus tā arī nesasniedza. Vienpusējā nakts kauja bija sākusies.

Par spīti Kerika pārliecināšanai, citi mednieki īsti neticēja, ka ienaidnieks bezpalīdzīgi gulēs un gaidīs nāvi, nevis dosies pretuzbrukumā saviem mocītājiem: viņi bija gatavi ik brīdi bēgt. Uzbrukums tomēr nesekoja. Nometnē tikai spīguļoja kaut kādas gaismas un ņudzēja fārgajas, cenzdamās rast patvērumu no šķēpu jūkļa.

Ieroču krājumi sāka izsīkt, un Herilaks deva rīkojumu pārtraukt apšaudi. Gaismas izdzisa, maragi norima — un nāca bultu kārta.

Tā tas risinājās cauru nakti. Mednieki ar svaigiem spēkiem pa laikam nomainīja piekusušos. Keriks un Herilaks arī paši kādu nieku nosnaudās, tad modināja gulošos un veda visus atpakaļ, lai rītausmā sasniegtu savus akmens nocietinājumus.

Visu dienu viņi gaidīja uzbrukumu. Daži stāvēja sardzē, citi gulēja. Rīta cēliens pagāja mierīgi. Pēc pusdienas, joprojām uzbrukuma gaidās, Herilaku apsēda brīvprātīgie, kas vēlējās izlūkot pretinieka pozīcijas. Viņš visus atraidīja. Pat nedaudzu dzīvību zaudēšana nebūtu nekas apsveicams. Kad sāka jau krēslot, viņš un Keriks atkal ietinās baltas drānas apsējos. Viņi zagās, ik bridi gatavi atšaudīties, bet nekādu slēpņu nebija. Viņi piesardzīgi uzrāpās pa upes krastu un pacēla savas apsaitētās galvas virs kraujas.

Klajums bija tukšs.

Kā nākušas, tā arī nozudušas. Pēdas un dzīvnieku mēslu kaudzes norādīja uz pretējo pamali.

— Viņi ir projām! Mēs sasitām viņus lupatu lēveros! — Herilaks auroja, uzvaroši kratīdams dūres pret debesīm.