Rietumos no ēdenes

Visa viņu iedzīve jau bija sasaiņota ceļojuma gatavībā. Teltis nojauca, mastodontus iejūdza šļūceņos un veicīgi tos pielādēja. Visi kvēloja ilgās ātrāk atstāt šo bīstamo krastu un meklēt glābiņu kalnos. Pēdējais sainis vēl nebija piesiets, kad pirmie mastodonti jau smagnēji aizlumpačoja. Mednieki aizejot vēl nolūkojās pār plecu, bet ne liedagā, ne debesīs nemanīja nekā aizdomiga. Krastā vēl kvēpa ugunskuri, uz rāmja šūpojās brieža liemenis, bet samadi jau bija projām.

Viņi gāja līdz pat tumsai, pa brīdim apstājoties, lai iekostu aukstu gaļu, un, ugunskurus nekūruši, devās tālāk. Gājiens virzījās bez mītas, tikai īsu brīdi dodot atelpu lopiem. Līdz ar sauli viņi bija mežainajā paugurainā tālu sānis no viņu maršruta uz rietumpuses piekrasti. Mastodontus izjūdza no šļūceņiem, lai tie ganās, kamēr samadi zem kokiem dus.

Kad Armuna atvēra acis, ieslīpie saules stari liecināja par pēcpusdienu. Viņu bija pamodinājušas mazuļa badīgās klaigas. Atsēdusies pret stumbru, viņa pielika brēkuli pie krūts. Kerika līdzās vairs nebija; Armuna redzēja viņu norā tērgājam ar samadariem. Pēc brīža Keriks ar skarbi nopietnu vaigu jau čāpoja augšup pa nokalnīti, bet, ieraudzījis Armunu, atplauka. Abi sasmaidījās, viņa satvēra viņa rokas delnās un novilka sev lidzās.

- Mēs drīz dodamies, — Keriks teica, novērsdamies, lai neredzētu, kā izdziest smaids Armunas sejā.

- Tev tas noteikti jādara? — viņa cieši sažņaudza Kerika delmu; jautājums izskanēja drīzāk kā apgalvojums.

- Tu taču pati zini. Tas bija mans plāns! Es nevaru likt citiem doties uzbrukumā bez manis.

- Tu pametīsi mani… — Tas izskanēja skarbi kā visa viņas vientulīgā dzīve. - Tu esi viss, kas man ir.

- Nav tiesa. Tev tagad ir Arnhvīts, un tu gādāsi par viņa drošību, līdz es atgriezīšos. Man tas jādara, un visiem tas jādara, un pēc tam samadi BŪS drošībā. Bet par to nevar būt ne runas, kamēr vien šajā pasaulē ir maragi. Tu mierīgi iesi ar samadiem uz to pļavu upes ielokā. Mēs jūs tur uzmeklēsim, pirms vēl ziema būs galā. Paliec drošībā un gaidi mani atgriežamies.

- Tu taču atgriezīsies, saki man tā!

Viņas galva noslīga uz krūtīm un matu jūklis aizsedza seju kā senās dienās. Mazulis kārīgi šmakstināja un blisināja apaļas, zilas acis. Keriks viegli saņēma Armunu aiz zoda, pavērsa viņas seju uz sevi, pašķīra garos matus un pārlaida pirkstgalus pār viņas seju, pār šķeltajām lūpām.

- Ari es dzīvoju vientulībā, tāpat kā tu, — viņš čukstēja viņai pie auss. - Arī es atšķiros no citām, es ienīdu tās visas visapkārt. Tas viss palicis pagājībā. Nu mēs esam kopā; kad es atgriezīšos, mēs nekad vairs nešķirsimies. Es apsolu.

Maigais glāsts Armunu atbruņoja; viņa taču zināja, ka šie vārdi teikti no visas sirds, ka viņam nenāk smiekli, lūkojoties viņas sejā. Kaklā sakāpa kamols; viņa palocīja galvu, pielēca kājās, novērsās un, aijājot bērnu, pievērsa visu uzmanību tam, lai nebūtu jāredz, kā mednieki aiziet.

Herilaks vadīja grupu augšup paugurainā, visu ceļu turoties koku paēnā. Solis turējās raits un vienmērīgs; visi bija dūšīgi, labi ēduši un rūpīgi noskaņojušies gājienam. Muguras gan līka zem nastām, bet tā lielākoties bija pārtika, kura ceļojuma gaitā pakāpeniski izsīks. Šoreiz bija ļoti svarīgi netērēt laiku medībām, bet iespēju robežās palielināt attālumu starp medniekiem un samadiem. Gaisa spiegi nedrikst pamanīt viņu prombūtni; viņiem laicigi jānozūd mūžamežā.

Grupa virzījās bez apstājas, līdz tumsā vairs nevarēja redzēt, kur kāju likt, un tad sabruka spēku izsikumā. Tikai tagad Herilaks deva zīmi apstāties. Viņš nosvieda nastu zemē, un pārējie, apmierināti krekšķinādami, darīja tāpat. Keriks apsēdās līdzās Herilakam, un abi taupīgi dalīja ēdmaņu. Visi klusēja, tumsa sabiezēja, iemirdzējās zvaigznes. Kaut kur virs galvas ūjināja pūce.

- Vai viņi mūs jau novēro? — Herilaks satrūkās. - Vai šī pūce stāsta citiem putniem, ka mēs esam še?

- Nē tak. Vienkārši pūce, un viss. Un putni, kas mūs izspiego, ziņo maragiem, ne jau citiem putniem. Putns, kurš mūs redzēja vakar, vēl nebūs atgriezies Alpīsakā, tātad viņas joprojām domā, ka mēs uzturamies piekrastē. Kad viņas atklās mūsu prombūtni un sūtīs citus mūs meklēt, mēs jau būsim gabalā. Viņas atradīs samadus un sekos tiem. Tās nebūs gatavas uziet mūs šeitan. Tikai pie pašas pilsētas mums jābīstas tikt pamanītiem.

- Vai tad jau būs par vēlu?

- Jā, tad viņām jau būs par vēlu ko pasākt.

Braši rūkts, Keriks sevi nosmīnēja. Vai tiešām šī mednieku saujiņa var iznīcināt vareno pilsētu ar visām iemītniecēm? Tas šķita neticami. Cik viņu šeit bija? Mazāk nekā trīs holtu, mazāk nekā trīs vīru skaitlis. Bruņojušies hezo- caniem? Neba nu jilanē — bez tiem. Hezocani un šaujamloki, un šķēpmeši — pret vareno cilti, kas apdzīvo pasauli, kopš izšķīlies laiks. Šis biedējošais pretstats klāja tumšu ēnu pār viņa domām, vēl tumšāku par šo necaurredzamo nakti. Kā lai to veic!