Rietumos no ēdenes

- Piedod maznozīmīgās iejaukšanos tavā neizmērojami nozīmīgajā darbā, - Krunata bažīgi uzrunāja sarnjenoto.

Vaintē, iegrimusi domās par gatavojamo karagājienu, stāvēja pie Džendazi maketa. Viņa gluži neapzināti atņēma sveicienu, bet atnācējas personības apjaušana viņai prasīja zināmu laiku. Ak, jā, Krunata — viņa taču savulaik pārņēma Suakainas iestrādes pilsētas attīstības plānošanā. Viņas palīdzes savām rokām veidoja šo maketu, un Krunata nosprauda tālākās attīstības virzienus. Tagad viņa pazemīgi stāvēja Vaintē priekšā kā viszemākā fārgaja. Viņa bija virtuoza plānotāja, bet diemžēl cieta no pašapziņas trūkuma. Ar mokām novirzījusi domas no savas grandiozās ieceres, Vaintē apslēpa īgnumu un vērsās pie atnācējas ar siltiem vārdiem.

- Tas vienādiņ ir liels gods — runāt ar Krunatu. Kā varu pakalpot?

Krunata mulsām kustībām ņurcīja atnestās bildes.

- Pirmām kārtām, izsaku tev, Vaintē, visdziļāko pateicību par gaisa uzņēmumu tehnikas radīšanu. Tai ir bijusi neatsverama nozīme pilsētplānošanas attīstībā. Manai atzinībai nav robežu.

Vaintē atļāvās vien aprautu pieklājības žestu, jo ar mokām valdījās, lai neļautu vaļu augošajai nepacietībai. Krunata runājot gausi pāršķirstīja loksnes.

- Uz ziemeļiem no Alpīsakas slejas priežu sili, bet augsne ir smilšaina un liesa. Esmu apsvērusi iespēju izveidot tur apūdeņošanas kanālu sistēmu un, iespējams, rakt dubļu aizgaldus lielākajiem gaļas lopiem. Vārdu sakot, šajos apvidos uzņemts daudz attēlu, kas, protams, tevi nevar interesēt. Ja nu vienīgi šo… Arī tam nebūtu lielas vērtības, bet mēs pētām ari dabiskās dzīvības formas, lai perspektīvā tās izmantotu, tāpēc šo attēlu palielināja…

Vaintē uzbudinājumā neatļāvās teikt ne vārda, bet asā kustība, ar kādu viņa skarbi izrāva loksni no Krunatas īkšķiem, tik un tā pauda viņas izjūtas.

Viens vienīgs acu uzmetiens pilnībā izmainīja Vaintē attieksmi.

- Brīnišķīgi, Krunat, — viņa sirsnīgi nopriecājās. - Ļoti pareizi, ka atnesi to man. Vai vari parādīt maketā vietu, kur šis attēls uzņemts?

Krunata pievērsās maketam, bet Vaintē skatiens palika piekalts uzņēmumam. Astazous, šaubu nav! Vienā ķepā — nūja ar akmens uzgali. Šī muļķe patiesi uzdūrusies kaut kam vērtīgam!

- Lūk, Vaintē, tas ir kaut kur šepat. Uzņēmums izdarīts te.

Tik tuvu! Tas gan bija tikai draņķa astazous, zvēra gabals, bet tā klātbūtne tik tuvu dienvidos kaitināja. Pat satrauca. Te, tātad, var būt vēl ne viens vien. Ir jau bijuši gadījumi, kad jilanē tepat pilsētas apkaimē kritušas no šo zvēru nagiem. Viņa pasauca kādu fārgaju.

- Nekavējoties atved pie manis mednieci Stalanu! Bet tev, viedo Krunat, pateicība no manis un no Alpīsakas. Šim neradījumam padomā kas nelāgs, un es parūpēšos par viņu.

Vērojot attēlu, apmācās arī Stalanas vaigs.

- Vai šī bilde ir vienīgā?

- Jā, es visas caurskatīju jo rūpīgi.

- Tā ir vismaz divas dienas veca, — Stalana prātoja, rādīdama uz maketu. - Ja astazous turpina virzību uz dienvidiem, tas — vai tie — tagad varētu jau būt, palūk, šeit. Kā rīkoties, sarnjenoto?

- Divkāršot pilsētas apsardzi! Pārliecināties, vai trauksmes signalizācija darbojas, kā nākas. Bet tagad apstāsti man šā apvidus īpatnības, proti, ja radījumi tuvojas Alpīsakai, vai vari tikt tiem priekšā un apturēt viņus?

Stalana ar savītiem īkšķiem norādīja maketā uz krūmainu skrajmežu aiz pilsētas.

- Tur ir biežņa un ērkšķu krūmi, kam gandrīz neiespējami izlauzties cauri, ja nu vienīgi pa zvēru tekām. Es tās pārzinu it labi. Izsūti spiegputnus, vislabāk jau pūces, un noskaidro precīzi, kur astazoi šobrīd atrodas! Ja vieta zināma, es ņemu mednieces un dodos izlikt slazdus.

- Dari tā! - Vaintē sekste saslējusies trīsēja. - Es domāju, ka tur ir Keriks. Tikai šis nekauņa varētu iedomāties līst tik tuvu Alpīsakai, ar veselu varzu turklāt! Nožmiedz viņu man par prieku, Stalan! Atnes nejaucēna ādu! Piekniedē to ar ērkšķiem pie šīs sienas, lai varam vērot to kalstam!

— Tava griba ir mana griba, Vaintē! Es pati ne mazāk alkstu šā nešķīsteņa nāves!

- Ar to arī kūpinātā gaļa ir cauri, — Keriks noteica, ar zariņu izbakstot tārpus no sakaltušās lēkšķes. - Dažiem medniekiem vēl ir pa saujiņai ekotaza, bet ar

to nepietiks…

Herilaks plūkāja gaļas drisku; viņa žokļi samala arī apkvēpušo ādu un mušu kāpurus.

- Tuvāk pie pilsētas netrūks medījuma. Būs svaiga gaļa.

Pat šeit, priežu paēnā, tveice kļuva nomācoša. Mušas zumēja pie pašas sejas un līda acu kaktiņos. Ilgais gājiens visus bija nogurdinājis, tomēr neviens neatļāvās žēloties. Redzeslokā vīdēja tikai daži mednieki, citus aizsedza koku blīva, bet Keriks zināja, ka viņi tepat mežā vien ir, nelokāmi gatavi cīņai. Viņš bažījās tikai par to, ka ved ļaudis drošā nāvē. Šīs iedomas uzmācās kā drudzis — jo tuvāk bija pilsēta, jo biežāk.

- Ejam nu! — Herilaks nosēcās, pietrausās kājās un uzmeta plecā loku. Tur jau šūpojās arī viņa ceļasoma, no kuras ārā vīdēja hezocans. Gājiena laikā lielais mednieks jutās drošāk ar šķēpu rokā.