Rietumos no ēdenes

Divi milzonīgi nezvēri, varenāki par visdižāko mastodontu, riņķoja viens ap otru, nomīdot augsto zāli, kamēr trešais abus no malas vēroja. To červeļainā āda bija dzeltenbrūna, platās galvas klāja raga zvīņas, bet uz mugurām bija izkaisīti sarkanbrūni kaula vairodziņi. Viens metās otram virsū un, skaļi kviekdams, kampa ar bezzobaino ragvielas knābi. Otrs sagriezās iesāņus un gāza ar smago kaula pumpuci draudīgās astes galā, bet pretinieks izvairījās, un sitiens nobūkšķēja pret zemi.

- Ruūcas, — Keriks noteica, un tūdaļ arī paskaidroja: — Riesta cīņa. Tas tur malā, kas mierīgi zelē zāli, ir mātīte. Es pazīstu šo lauku. Nu zinu, kur mēs esam!

Viņš nomīdīja ar kājām gludu pleķi un ar akmens nazi vilka tajā līniju pēc līnijas.

- Rau, Herilak! Tā izskatās pilsēta. Viņām ir makets, ko es savulaik izpētīju tik pamatīgi, ka vēl tagad zinu no galvas. Te — jūra, tie ir liedagi, šeit stiepjas siena. Palūk, ambeseds — liels klajums, kur maragi salasās kopā.

Herilaks saspringti lūkojās uz pilsētas aprišu uzmetumu, uz laukiem ap to…

- Lauki apjož pilsētu arvien platākos lokos, un ruūcas atrodas tieši šeit.

Herilaks tikai pētīja skrāpējumus un, domās iegrimis, plūkāja bārdu.

- Vai esi pilnīgi drošs, ka mēs esam atrodamies še? Tu pameti šo vietu jau krietni sen; viņi varētu būt izmainījuši savus laukus, pārvietojuši zvērus…

- Nē, tikai ne jilanē! Kas tām ir, tas ir uz mūžiem. Diena no dienas var atšķirties sīkumos, bet viss, kas nostādīts savās vietās, tur arī nemainīgi paliek.

— Tad man tev jātic, jo neviens cits jau maragus nepazīst…

Viņu pārtrauca sāpju brēciens. Visi pagriezās turp un vēl paspēja redzēt, kā sasku mednieks smagi nogāžas gar zemi. Herilaks metās turp un jau grasījās plēst nost dzelkšņaino vīteni no upura rokas, bet Keriks viņu apturēja.

- Neaiztiec! Arī tu būsi pagalam! Un viņam vairs nepalīdzēsi: inde jau ir miesā.

Saskus sāpēs locījās, uz lūpām izsitās putas, kuras sajaucās ar asinīm no

sakostās mēles. Drīz vien viņš jau gulēja nejūtīgs un stings, bet pagāja vēl krietns laiciņš, līdz apstājās pulss.

- Kas nevēlas šādi mirt, lai izvairās jelkam pieskarties, kamēr vien mēs neesam nokļuvuši uz lauka! — Keriks sauca. - Skatieties, kur kāju likt, neaizskariet augus! Dažas stīgas var vienkārši jūs satvert, citas, kā redzējāt, — arī nonāvēt!

- Vai visa pilsēta ir kaut kas tamlīdzīgs? — Herilaks nodrebinājās.

- Nē tak. Tikai pati nomale. Tās ir aizsarglīnijas pret zvēriem un taniem. Tiklīdz tiksim pāri šiem šķēršļiem, būs jāuzmanās vairs tikai no bruņotās apsardzes. Viņas tup drošībā aiz sienas; var gadīties, ka nepamanām…

- Bet naktī taču viņas guļ!

- Droši vien, tomēr tagad jau varētu būt uzstādīta arī nakts trauksme. Labāk izlūkosim viņu pozīcijas un turēsimies pēc iespējas tālāk.

- Kāds tad ir plāns?

Keriks atgriezās pie zemē iešvīkātā plāna un norādīja uz ārējo aploci.

- Mums jāšķērso šie lauki. Vairums zvēru te kā šīs pat ruūcas ir zālēdāji un neuzbruks, ja nemaisīsimies pa kājām.

Viņš pacēla galvu un ošņāja gaisu.

- Vējš pūš no rietumiem, tātad mums jādodas apkārt pilsētai uz šejieni, lai vējš pūstu no mugurpuses. Tūliņ pat aiz laukiem sākas pilsētas koki. Tie aug cieši cits pie cita. Kad tur būs ielaista uguns, nekas to vairs neapturēs.

- Vai tur varēs atrast arī sausas kritalas?

- Nē. Diez vai.

- Tad mums jau šobrīd jānodrošinās.

- Pagaidi, līdz sasniegsim rietumpuses laukus! Tur savāksim malku un visu sagatavosim. Mums jātiek iekšpus ārējās barjeras ap saulrietu. Visas jilanē, izņemot sardzes postenī, būs jau atgriezušās pilsētā, neviena mūs tur nemanīs. Mēs apiesim sardzes un ar tumsas iestāšanos jau būsim sasnieguši vietu, kur sākas koki. Tad arī kursim guni.

Visas ruūcas jau mierigi ganījās. Cīņa bija rimusies. Arī ļaudis devās projām.

Pretējās puses laukus viņi sasniedza vēlā pēcpusdienā. Neviena zvēru taka nešķita vedam pareizajā virzienā, un viņiem nācās lauzties caur brikšņiem un staignājiem. Sasniedzis kādu rāmu strautu, Keriks uzsauca «Stāt!» un lika padot tālāk aicinājumu pulcēties. Strauta vidusdaļā straume šķita dzidra, un ceļinieki iebrida ūdenī padzerties. Pēc tam Keriks izstāstīja visiem, kas darāms, pa brīdim pārtraukdams runu, lai pārtulkotu to saskiem. Visi klausījās drūmā nopietnībā; ceļojuma mērķis bija tuvu. Uzvara vai nenovēršama nāve.

Saspringti klausoties, neviens nepamanīja, kā savelkas mākoņi. Piepeši Keriks sajuta lietus lāses pieskārienu un aprāvās.

Herilaks, pieri raukdams, pacēla acis pret debesīm.

— Ja līs, nekāds uzbrukums nesanāks. Pilsēta nedegs.

- Sausuma periods nav vēl beidzies, — Keriks mierināja, kaut gan pats tik pārliecināts nemaz nejutās. - Ilgi nevarētu līt. - Viņš baidijās pat domāt, ko lai dara, ja tiešām sāksies lietavas.

Visi izklīda mežā vākt sausu malku un bažīgi vēroja mākoņus. Tumsa sabiezēja, un vējš pieņēmās spēkā; no apvāršņa atvēlās pērkona duna.

- Mēs nevaram gaidīt līdz vakaram, — Herilaks steidzināja. - Jādedz uguns, pirms sākusies lietusgāze.

- Visapkārt var būt maragi: ka vēl nepamana!

- Mums jāriskē. Labāk palidzi sagatavot ceļu caur ērkšķu dzīvžogu, kamēr citi meklē kurināmo.