Rietumos no ēdenes

Keriks pieliecās un maigi papūta, piegrūda gailējošajam punktiņam izkaltušu lapu un pūta vēl. No koka putekļiem uzspurdza draiska liesmiņa. Lapu pēc lapiņas viņš to piebaroja, tad izvilka no somas tāšu un žagariņu saišķi. Kad tas viss jau dega zilās liesmās, viņš atļāvās pacelt skatienu.

Laukmalē aiz muguras vīdēja augumi, gan tanu, gan jilanē… Ne tik pulka, kā viņam šķitis. Herilaks bija atspiedis uzbrukumu un izvietojis sargus. Tie līkņāja aiz stumbriem, pa brīdim pasliedami ieročus, lai liktu maragiem turēties tālāk. Ar sviedru lāsēm uz pieres un smaidu vaigā šurp traucās Herilaks: viņš bija ieraudzījis uguni.

Koka kastīti, nu jau pilnās liesmās, Keriks iegrūda žagaru kaudzē un virsū vēl uzmeta prāvākus zarus. Sejā iesitās karstuma vilnis, lietus lāses liesmās čūkstēja… Keriks tikai krāva ugunskuru, cenzdamies nedomāt par tuvo lietusgāzi. Kad sārta karstums jau lika aizklāt seju ar delnu, Keriks kliedza, cik jaudāja:

- Šurp! Visi pie uguns! Pilsēta deg!

Par atbildi atskanēja sajūsmas saucieni un soļu dipoņa. Dedzīgas rokas tvēra zaru lāpas, uz visām pusēm pašķīda dzirksteles… Keriks arī pats sagrāba zaru un joņoja projām lapu biezoknī. Pacēlās sīvi dūmi, un sausākie zari tūdaļ arī uzliesmoja. Keriks tikai brāzās, aizdedzinādams krūmu pēc krūma, līdz karstums lika viņam atkāpties. Zars sāka svilināt rokas, un to nācās aizsviest brikšņos.

Birzes malā iedegās aizvien vairāk ugunssārtu, visapkārt līksmi klaigāja mednieki. Ozols jau bija pilnās liesmās, kas vietumis pārlēca uz blakus kokiem. No sākotnējā ugunskura bija palicis viens pats zars. Keriks to sagrāba un metās garām visiem, garām Sanonem, kurš koku biežņā sēja uguni. Krietnu gabalu tālāk Keriks iegrūda kvēlojošo lāpu zemsedzē. Atbrāzās vējš, un kritalās iespruka gaiša liesma.

Pret satumsušajām debesīm šāvās uguns un dūmu vērpetes. Koki sprakšķēdami dega, un visam fonā rībēja pērkons. Vētra pieņēmās spēkā.

Fārgajai grūti nācās nošķirt no ganāmpulka kaušanai atlasītos lopus. Kaut kas tos satrauca, tie šaudījās pa aizgaldu no viena gala uz otru, reizumis pat notriecot fārgaju no kājām; viņu ieplestās acis meta baltus zibšņus. Atbildīgā jilanē gluži bezpalīdzīgi izkliedza pavēles. Piepeši viņa sadzirdēja savādus sprakšķus; nāsīs iesitās ass smārds. Viņa pagriezās un ieraudzīja pret debesīm skrandainu saules gaismu, aiz tās vīdēja melni mākoņi. Atkal uzvilnīja netīkamā smaka, atnesot līdzi arī tīkamu siltumu. Kas notiek? Ko gan tas varētu nozīmēt? Viņa tikai stāvēja un truli blenza liesmās, kas jau sāka laizīt tuvējos kokus. Kļuva brīnišķi silti. Aiz muguras mauroja lopi, bet jilanē tikai gozējās, pavērsdama pret liesmām drīz vienu, drīz otru sānu. Vēl brīdi vēlāk ievēkšķējās arī viņa…

Aikimenda spraudziņā pavēra hanalē durvis un pavērās ārā. Akotolpa ar valdonīgu mājienu lika atvērt durvis jo plaši.

- Vispirms tu sūti pēc manis, bet pēc tam nelaid iekšā! - treknā zinātniece sūrojās, žokļiem aizvainojumā raustoties. - Uz karstām pēdām ielaid mani!

- Pazemīgi lūdzu piedošanu, — Aikimenda taisnojās, steidzinot Akotolpu, lai varētu ātrāk aizvērt durvis. - Vīrišķi atkal saplēsās, varbūt laiks nav uz labu… Viens savainots…

- Ved šurp to nīkuli!

Noteiktā balss un strupie žesti lika Aikimendai traukties bez kavēšanās. Bezmaz vai nākamajā mirkli viņa jau vilka šurp satrakojušos Ezettu.

- Lūk, šis! Pats uzsāk ķīviņu, pats ari dabū, ko pelnījis!

Akotolpa nemaz neklausījās, bet uzreiz ņēmās knibināt Ezettas roku. Uzgriezusi uzraudzei muguru, viņa, neķītri piemiegusi aci, spaidīja vīrišķa delmu.

- Skramba, nekas vairāk. Mazliet antiseptikas… Ai, vīrišķi, vīrišķi…

Viņa aprāvās, pacēla galvu un dziļi ieelpoja.

- Smaka… Es pazīstu šo smaku!

Roku kustības nodeva spēju satraukumu. Nepievēršot uzmanību Aikimendas iebildēm, viņa metās pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā. Ārā smaka bija vēl kodīgāka.

- Dūmi, — Akotolpa izmisumā iebrēcās. - Dūmus rada tikai viena ķīmiska reakcija — uguns!

Ezetta, Akotolpas spējā nemiera satraukts, sarāvās kā dzelts, bet Aikimendas stāvs pauda tikai trulu neizpratni. Dūmi sabiezēja, kļuva dzirdama sprakšķēšana. Akotolpas nākamā pavēle nepieļāva nekādas ierunas:

- Ir tāda reakcija — uguns — , un mums šobrīd draud briesmas! Nekavējoties savāc vīrišķus, tie jādabū projām no šejienes!

- Man nav teikts… — Aikimenda iesmilkstējās.

- Es saku! Neatliekama veselibas aizsardzība, nāves briesmas! Tūdaļ savāc visus kopā un seko man uz okeānu, pie ūdens!

Aikimenda vairs nesvārstījās. Akotolpa, rūpju nomākta, soļoja šurpu turpu, joprojām gluži neapzināti žņaudzīdama Ezettas roku un valkādama nabaga vīrišķi sev lidzi. Vējpūta ienesa pa durvīm dūmu mutuli, un abi sāka kāsēt.

- Nav vairs ko gaidīt! — Akotolpa izlēma. - Nāc šurp! — viņa nokliedzās, cerībā, ka Aikimenda dzirdēs, un aizvilka kunkstošo Ezettu projām.