Rietumos no ēdenes

- Tu esi nesis mums nāvi, Kerik, — Enga sauca, pārkliedzot vētras aurus, un ik kustībā paudās sāpes.

- Nē, Enga, tu kļūdies. Esmu nesis dzīvību saviem astazoiem, jo citādi šī sprāgoņa ar savām rokasmeitām būtu mūs visus apslaktējusi. Nu viņa ir pagalam, un Alpisaka ir pagalam… Araketo aizvedīs pēdējo jilanē, un nojums te nepaliks ne smakas. Mēs ar astazoiem pārcelsimies uz šejieni, un šī būs mūsu pilsēta. Jūs atgriezīsieties Entobanā un paliksiet tur. Viņas neaizmirsīs šīs šausmas, viņas nemūžam neatgriezīsies. Un tu allaž atgādināsi viņām par nāvi šaipusē. Pielūko, lai viņas to neaizmirst! Pastāsti visām, kā tās gāja bojā liesmās. Eistaā, viņas padomnieces, Vaintē…

- Vaintē ir tur, — Enga norādīja uz kuģi. Keriks sasprindzināja skatu, bet nespēja vairs sazimēt Vaintē starp citām, kas rāpās pa dzīvnieka slapjo muguru. Viņa joprojām nav mirusi! Tieši tā, kuru viņš nīda visvairāk, ir dzīva! Bet tas pat sniedza zināmu apmierinājumu. Kāpēc?

- Ej pie viņas! Pastāsti viņai, ko es teicu! Ikvienu jilanē šajā krastā gaida nāve! Pastāsti to viņai!

- Vai es nevarētu viņai teikt, ka slepkavošana ir mitējusies? Ka turpmāk būs tikai dzīvība, ne nāve? Ļoti jau gribētos…

Keriks pakratīja galvu.

- Es taču aizmirsu, ka tu esi Dzivibas Meita. Ej un saki visām, ka vajadzēja klausīt tevi, un mirusi Alpīsaka dzīvotu, bet tagad par vēlu līgt mieru, Enga, pat tev tas jāapjēdz. Starp mums var pastāvēt tikai bezgalīgs naids, vairāk nekas cits.

- Starp astazoiem un jilanē — protams. Bet ne jau starp mums, Kerik!

Viņš gribēja iebilst. Gribēja pats sev iegalvot, ka var būt naids un tikai naids, ka viņš tagad varētu bez svārstīšanās ietriekt šķēpu šajā vēsajā ķermenī. Bet nevarēja. Atlika vien pasmaidit.

- Tiesa gan, skolotāj! Es atcerēšos, ka ir vismaz viens marags, ko es nevēlētos nonāvēt. Bet tagad peldi uz araketo un nekad vairs neatgriezies! Es tevi vēl atcerēšos, kad būšu jau aizmirsis visas cftas! Ej ar mieru!

- Miers ari tev, Kerik! Un miers starp astazoiem un jilanē.

- Nē! Ūdens un naida okeāns! Bet kamēr jūs paliekat savā pusē, būs miers! Ej! Enga ieslīdēja ūdenī, bet Keriks, garīgi un fiziski izsmelts, atspiedās uz šķēpa

un pavadīja viņu ar skatienu. Enga uzkāpa uz klāja, araketo izgāja atklātā jūrā, un Keriks spēku izsīkumā sabruka.

Viss bija galā. Alpīsaka un viss, kas ar to saistās…

Viņa domas atgriezās ziemeļu kalnos, telšu pilsētiņā apmetnē upes ielokā… Tur viņu gaida Armuna.

Pienāca Herilaks. Keriks saņēma viņa rokas.

- Viss kārtībā, Herilak! Tava atriebības dziņa ir apmierināta, un mana, un visu pārējo… Ņemam nu šķēpus un dodamies atpakaļ, pirms uznākusi ziema.

- Ejam mājup!

PASAULE RIETUMOS NO ĒDENES

Tulkotājā piebilde

Šī nodaļa tulkota no jilanē valodas, kas vienādiņ ir smags pārbaudījums tulkotājam. Dažviet tulkojums varētu izrādīties visai «brīvs», un tulkotājs jau iepriekš atvainojas par iespējamām kļūdām un neprecizitātēm, kas varētu būt iezagušās tekstā.

Pasaules v ēsture

Šīs īpašās vēstures pašā sākumā jāuzsver, ka tā atšķiras no daudzām vispārzināmām «vēsturēm», proti, tā atšķiras pašā būtībā, un lasītājs, kas domā dziļi, to jutīs ik bridi. Pārlieku ilgi jilanē vēsture kalpojusi kā plašs darba lauks fabulistiem un teiksmu rīmētājiem. Tā ir vienkārša patiesība, ka murgainus minējumus un grābstīšanos pa gaisu, ko traktātā par fizikas vai bioloģijas jautājumiem ikviena inteliģenta jilanē uztvertu kā ņirgāšanos, šī pati lasītāja it viegli piecieš vēsturiskos apcerējumos. Vai gan vēl jāmeklē spilgtāks piemērs nepamatota minējuma ierindošanai faktu kārtā, kā pašlaik populārā pasaules vēstures tēze, ka pirms 75 miljoniem gadu Zemē esot ietriecies milzu meteorīts, nomēžot no tās 85 % līdz tam dzīvojušo sugu. Tālāk mēdz sekot detalizēts izklāsts, kā attīstījušās siltasiņu radības un kļuvušas par valdošajām dzīvības formām. Tieši šī pieeja mūs skumdina kā daždien patvaļīgi pekstiņi, kas aizstāj rūpīgu zinātnisku izpēti. Nekad nekādi milzu meteorīti Zemē nav triekušies! Pasaule, kādu mēs to redzam, ir tieši tāda, kāda tā allažiņ bijusi un allažiņ būs, mūžīgi mūžos. Tieši tālabad, iekams turpinām, nepieciešams citu šādas ievirzes darbu gaismā definēt terminu «vēsture».

Vēsture, kāda tā pazīstama mūsdienās, bieži vien ir tik lielā mērā neprecīza zinātne, ka drīzāk pieskaitāma pie fantastikas, ne zinātniskām mācībām. Tā pat nav interpretācija, tā ir tīra izdoma. Šādi izpaužas jilanē patiesā iedaba. Mums maz rūp, kur esam bijušas, toties skaidri zinām, kurp dodamies. Esam mierā ar īslaicīgām pārmaiņām, līdztekus pieprasot, lai nākotne būtu tāda pati kā tagadne — nemainīga un neizmaināma. Tā kā šī vajadzība pēc ilgstošas, nepārtrauktas secības visā mūsu būtībā ir svarīgākā, mēs bīstamies, ka pagājība varētu slēpt ilgstošas izmaiņas, tāpēc mēs nenoteikti atsaucamies uz mirkli, «kad izšķīlās laiks», un, darot tā, pieņemam, ka tas bijis tad, kad radās pasaule — jauna, pilnīga un kopš tā brīža nemainīga.