Rietumos no ēdenes

Ar mokām savākusi neapmierinātos vīrišķus, gaitenī parādījās Aikimenda un atvieglojumā uzelpoja, ieraudzījusi, ka Akotolpas vairs nav. Viņa steigšus aizdarīja durvis un aizsūtīja savus aizbilstamos atpakaļ; viens no pretrunīgajiem rīkojumiem bija zaudējis spēku. Kur gan vēl drošāk kā hanalē!

Caur sienām iespiedās tīkams siltums. Tikai pēkšņi uzplaukušās liesmas ieejas durvis lika viņai izbīlī salēkties.

Bija jau par vēlu pildīt savu pienākumu. Mirstot viņas dzirdi plosīja vīrišķu sāpju brēcieni.

Alpisaka dega. Vēja nestas, liesmas pārlēca no koka uz koku vai līgani izplatījās pa sakļāvušos lapotni. Liesmoja brikšņi, liesmoja sienas, grīdas pinums, — pilnīgi viss…

Jilanē nespēja aptvert notiekošās šausmas. Šī fizikālā parādība viņām bija sveša. Tropiskajos lietus mežos ugunsgrēki negadās; uguni viņas nepazina. Izņemot, protams, dažas zinātnieces, kuras tā interesēja kā laboratorijā iegūstama reakcija. Taču ne kā šāda katastrofa! Liesmas trakoja visās malās, visapkārt mutuļiem vēlās dūmi. Pirmajā brīdī tas šķita pat aizraujoši, un kur tad vēl glāstošais siltums… Bet pēc tam — neizbēgamas sāpes…

Tā viņas sadega… Pārogļojās un izkūpēja gaisā.

Paniskā izbīlī jilanē un fārgajas metās uz ambesedu meklēt palīdzību. Ambeseds burtiski vārījās, bet pilsoņu pūļi vēlās un vēlās šurp nebeidzamā straumē, līdz aizpildīja to kā blīva masa. Viņas vērsās pēc padoma pie Malzasas, viņas blīvā pūlī spiedās virsū eistaā, kura pavēlēja soli atkāpties. Tuvākās arī tiecās pakļauties, bet tas nebija viņu spēkos.

Kad liesmas sasniedza ambesedu, pūlis pilnībā zaudēja prātu. Malzasu, tāpat kā daudzas citas, sabradāja līdz nāvei vēl krietnu brīdi pirms mirušos ķermeņus apņēma liesmas.

Debesīs vētra joprojām rībināja pērkona bungas, mākoņi krājās milzu gubās kā draudīgi kalni. Tie solīja glābiņu, kaut jilanē to nemaz nezināja. Viņas pat nenojauta, ka ūdens var apturēt uguni.

Alpīsaka gāja bojā, jilanē gāja bojā… No laukiem līdz pat okeānam plosījās liesmas, noslaukot no zemes virsas pilnīgi visu. Dūmu mākoņi vēlās pretī tumšajiem lietus mākoņiem, uguns rēkoņa apslāpēja mirstošo aurus.

Mednieki apkvēpušām sejām nespēkā gulēja zemē. Viņu pretinieces bija nošautas vai iedzītas atpakaļ liesmās. Šī kauja bija galā, un karš bija galā, bet viņi bija pārāk izsmelti, lai spētu to sajust. Tikai Keriks un Herilaks, kaut grīļodamies, joprojām stāvēja.

- Vai kāds arī izspruks?

- Nezinu. Iespējams.

- Tie arī jānožmiedz.

- Laikam jau gan…

Alpīsakas bojāeja Keriku satrieca. Savā atriebē viņš bija nonāvējis ne vien jilanē, bet arī pašu brīnišķo pilsētu. Viņš atminējās gandarījumu, ko sniedza tās pētīšana, tās noslēpumu atklāšana, sarunas ar vīrišķiem hanalē, ganāmpulku ņirba plašajos laukos… Nekā no tā visa vairs nav. Ja pastāvētu iespēja iznīcināt jilanē, saglabājot pilsētu, viņš būtu izvēlējies to. Bet nepastāvēja. Jilanē un Alpīsaka mira reizē.

- Un kur tos meklēt? — Herilaks vaicāja, un Keriks neizpratnē pavēra muti, jo nespēja vairs koncentrēties, lai saprastu jautājuma jēgu. - Izsprukušie! Tu teici, ka tādi varētu būt!

— Jā… Bet ne jau pilsētā. Ar to ir cauri. Kāda būs laukos ar lopiem. Piekrastē, liedagā — tur varētu būt… Kad liesmas noplaks, jāiet meklēt.

- Līdz tam vēl ilgi jāgaida. Es esmu redzējis meža ugunsgrēkus. Lielie stumbri palēnām gruzdēs vēl dienām ilgi. Vai gar krastu nevar tikt pludmalē?

- Var. Lielākoties tur ir smilšu sēres, kas bēguma laikā paliek sausas.

Herilaks palūkojās uz guļošajiem medniekiem un arī pats atlaidās zemē.

- Mazliet atpūtīsimies un dosimies ceļā!

Virs galvas zibeņoja un dimdināja.

- Ermanpadars mīlē maragus ne mazāk kā mēs paši. Viņš neļauj lietum līt.

Pēc brīža viņi jau cēlās un gāja. Viņi meta loku ap melnajiem, kūpošajiem

stumbriem, tālāk virzījās pār uguns neskartiem laukiem un ganībām… Lopi gan

pirmīt bija satraukušies, bet tagad atkal mierīgi plucināja lekno zāli. Medniekiem tuvojoties, slaidā lokā aizmuka briedis, bet milzigi, ragaini radijumi ar kaula vairogiem vēroja sikos gājējus ar vieglu izbrīnu.

Strautu klāja pelnu kārta, bet mednieki to pašļakstināja nost un padzērās. Straume plūda uz jūru.

Bija bēgums, un viņi gāja pa stingru, vēsu smilti starp okeānu un kvēlojošajām, kūpošajām Alpīsakas drupām. Ieroči visu laiku bija gatavībā, bet pretinieka kā nemanīja, tā nemanīja, līdz viņi apmeta loku ap zemesragu un… Priekšā pavērās upe, un caur dūmaku vīdēja kaut kas milzīgs, tik tikko redzams, kas virzījās no jūras grīvā.

- Araketo! — Keriks noelsās. - Tas ienāk ostā. Pie grivas kāda vēl varētu būt dzīva!

Viņš metās skriešus, un citi aulekšoja nopakaļ.

Kur acis rāda — visur jilanē rumpji: gan krastā, gan upes straumē. Stalana ar kāju apvēla tuvējo fārgaju; acis tai bija ciet un mute tik tikko tvēra elpu.

- Paskaties uz šitām! — Stalana izsaucās, ik kustībā paužot riebumu. - Es šis atvedu, iegrūžu ūdenī, lai dotu patvērumu — bet viņas ņem un atstiepj kājas! Aizver savas stulbās ačeles, apgriež galvas riņķī un — gatavas!