Rietumos no ēdenes

Gandrīz pusi dienas Enga klusēdama nostāvēja novērošanas postenī, ieklausīdamās, ielūkodamās un pūlēdamās saprast. Beigās, tā arī neuztvērusi neko no teiktā, viņa bija vispārīgos vilcienos uzmetusi darbības plānu.

Enga uzmanīgi aizvēra lūku un devās meklēt Stalanu.

- Es palikšu kopā ar tevi, — medniece teica, atslēgdama durvis. - Viņi var būt bīstami.

- Tikai pašā sākumā. Tiklīdz viņi nomierināsies, man vajadzēs palikt pie viņiem vienai. Bet tad tu uzturēsies tepat ārpusē. Tiklīdz radīsies vajadzība, es pasaukšu tevi.

Kad Stalana atvēra durvis, Engas sekstei neviļus pārskrēja tirpas. Viņa devās iekšā. Zvēru mītnes asā smaka uzdzina pretīgumu, bet izziņas alkas pārmāca nepatiku, un viņa nelokāmi palika stāvam, līdz durvis aiz viņas aizvērās.

IX

Kennep at halikaro, kennep at hargoro, ensi naudinž ar san eret skarpa tharm

senstar et sano lavvali.

Lai cik naigs zēna solis un stipras rokas, kamēr vien viņa šķēpa smailē nav

bijusi zvēra tharma, puika nav mednieks.

- Viņi nogalināja manu māti, tad ari brāli — manu acu priekšā! - Isele čukstēja, mitējusies vaimanāt un liet asaras, bet valgums joprojām krājās acīs un lāses ritēja lejup pa vaigiem. Viņa tās notrausa ar plaukstas virspusi un atsāka berzēt skūto galvu.

- Visus viņi apkāva, — Keriks aizrādīja. Viņš nebija raudājis. Kopš nonācis seit, viņš nudien to nebija darijis. Var jau būt, ka meitenēm allaž jāspiedz un jākunkst bez mitas. Viņa bija piecus vai sešus gadus vecāka par viņu, bet brēca kā mazulis. Keriks saprata. Viņš zināja, ka tas ir ļoti viegli. Atliek vien ļauties. Bet viņš tā nedarīs. Mednieks neraud — un viņš jau bijis medībās. Kopā ar tēvu. Amahasts bija dižens mednieks. Tagad viņš ir miris līdz ar savu samadu. Kerikam no šīs domas rīklē sakāpa kamols, bet viņš to norija. Mednieks neraud!

- Vai viņi mūs nogalinās, Kerik? Viņi taču mūs nenogalinās, vai ne?

- Nogalinās.

Isele atsāka vaimanāt un apskāva zēnu abām rokām, cieši piespiežot sev viņa augumu. Tas nebija pareizi: tikai mazi bērni viens otru aiztika, tomēr, pat zinādams, ka tas nav atļauts, viņš ar tīksmi sajuta piekļaujamies meitenes ķermeni. Viņas krūtis bija mazas un stingras; viņam patika tām pieskarties, bet, tiklīdz viņš tā izdarīja, meitene viņu atgrūda un ieraudājās vēl skaļāk. Keriks ar riebumu piecēlās un atgāja malā. Stulbene! Viņš izjuta nepatiku pret skuķi. Nekad agrāk tā nebija ar viņu runājusi. Acīmredzot šobrīd, kad viņi palikuši divi vien, viņai viss šķita citādi. Kerikam gan ne. Labāk, ja viņas vietā būtu kāds viņa rotaļu biedrs. Bet tie visi ir miruši. To iedomājoties, izbailes caurstrāvoja viņa dvēseli. Neviens no samada vairs nebija starp dzīvajiem. Tagad pienākusi viņu kārta. Isele, kā šķiet, to neaptvēra. Viņa nespēja samierināties ar domu, ka viņiem nav nekādas iespējas sevi glābt. Zēns bija rūpīgi pārmeklējis kambari vēl un vēl, bet starp šaurajām koka sienām neatradās nekā, kas noderētu par ieroci. Ķirbji svēra par maz, lai spētu kaitēt pat bērnam, daudz mazākam par ikvienu maragu, kas atvilka viņus uz šejieni. Arī aizbēgt nebija izredžu.

Puisēns pacēla ķirbi ar ūdeni un iedzēra dažus malkus; tukšais vēders burkšķēja. Viņš bija izsalcis, bet ne tik ļoti, lai ēstu atnesto gaļu. Jau tās izskats vien uzdzina vēmas. Tā nebija cepta, bet nebija arī jēla. Gaļai kaut kas bija nodarīts, un tā karājās no kaula kā auksts receklis. Zēns pabakstīja to ar pirkstu un nodrebēja. Tad durvis nobrakšķēja un atvērās.

Isele iespieda seju sienas pamatnē un iespiedzās; viņas acis samiedzās, lai neredzētu ienācējus. Keriks nostājās ar seju pret durvju aili, savilcis dūrēs tukšās saujas un atcerēdamies savu šķēpu. Cik gan viss būtu citādi, ja viņam būtu šķēps!

Šoreiz nāca divi maragi. Tiklab tie varēja būt jau redzētie, kā jaunatnācēji, — starpības nekādas: visi šie nešķīsteņi šķita vienādi. Krunkaini, zvīņaini, daudzkrāsainiem pleķiem nosēti, ar resnām astēm un bezjēdzīgiem veidojumiem, kas slējās no viņu pakaušiem. Maragi, kas staigāja kā cilvēki un tvēra priekšmetus savās kroplīgajās plaukstās ar diviem īkšķiem. Tiem ienākot, Keriks kāpās atpakaļ, līdz pleci atdūrās pret sienu, liekot zēnam apstāties. Radījumi blenza viņā neizteiksmīgiem skatieniem, un viņš atkal iedomājās par šķēpu. Viens no maragiem lauzija un staipīja rokas, līdztekus izgrūzdams blējieniem līdzīgas skaņas. Koks smagi spiedās pret puisēna pleciem.

- Vai viņi jau ir kaut ko ēduši? — Enga vaicāja. Stalana pauda noliegumu un norādīja uz ķirbi.

- Tā ir laba gaļa, fermentēta un gatava pasniegšanai. Astazoi paši gaļu pirms lietošanas svilina ugunī, tāpēc jādomā, ka jēlu viņi negribētu.

- Vai tu piedāvāji arī kādus augļus?

- Nē. Viņi ir gaļēdāji.

- Var arī būt, ka visēdāji. Mēs maz zinām par viņu uzvedību. Dabū kādu augli!

- Es nevaru tevi te atstāt vienu. Vaintē pati lika man sargāt tevi. - Mednieces balsi ieskanējās pretrunīgu rīkojumu izsauktas mulsuma trīsas.

- Es pati varu aizstāvēties pret šiem šikajiem dzīvniekiem, ja radīsies vajadzība. Vai viņi jau kādam uzbrukuši?