Rietumos no ēdenes

Enga nolūkojās mežonīgajos radījumos, kuru sejas bija ķepīgas no augļu sulas; viņi blenza tai pretī. Kā lai rod iespēju sazināties ar viņiem?

- Tagad atstāj mani, Stalan. Tēviņš ir droši sasaistīts, mātīte neizrāda varmācīgas tieksmes. Ja es būšu viena, viņiem nāksies vērot tieši mani, un nekas nenovērsīs uzmanību.

Stalana garu brīdi svārstījās, līdz negribīgi piekrita.

- Tikai pēc tava pieprasījuma. Es piekrītu, ka briesmas šobrīd nešķiet lielas. Tomēr es palikšu tepat aiz durvīm, kuras būs atslēgtas un pavērtas spraudziņā. Tev jāpasauc mani, ja viņi tevi jebkādā veidā apdraud.

- Tā ari darīšu. Dodu tev vārdu. Un tagad man jāsāk strādāt.

X

Darba jaunās pilsētas dibināšanā netrūka. Neparedzēti lielus pūliņus prasīja iepriekšējās eistaā, pelnītā nāvē mirušās Dīstas, pieļauto kļūdu labošana, un visa tā rezultātā Vaintē ik diena izrādījās aizpildīta no mazas gaismiņas līdz dziļai naktij. Laižoties miegā, viņa reizēm apskauda nakts laivas un citas radības, kuras varēja pārvietoties tumsā. Cik daudz vēl varētu paveikt, ja viņa ik dienas paliktu nomodā kaut isu brīdi ilgāk. Ideja šķita nejēdzīga, bet pēdējā laikā tā pilnībā pārņēma viņas domas daudzos garajos vakaros pirms iemigšanas. Protams, prātošana netraucēja viņas naktsmieru, jo miega traucējumi jilanē nebija iespējami tīri fiziski. Tiklīdz acis aizvērās, viņa gulēja dziļā miegā bez dzīvības zīmēm, kas vērotājam no malas nepatīkami atgādinātu nāvi. Tomēr šis miegs bija tik trausls, ka katrs kairinājums ik brīdi varēja to pārtraukt. Neskaitāmas reizes nakts melnumā dzīvnieku kliedzieni atgrieza Vaintē nomodā. Viņas plaksti pacēlās, un viņa brīdi ieklausījās. Neko vairāk nesadzirdējusi, viņa aizvēra acis un atkal ieslīga snaudā.

Tikai rīta blāzma viņu atmodināja pilnībā. Šorīt, kā visus rītus, viņa izkāpa no siltās gultas uz grīdas un pagrūda pēli ar kājas pirkstu. Guļamais sakustējās, un Vaintē devās uz kaktu, kurā atradās viens no dzīvās pilsētas neskaitāmajiem stumbriem un stublājiem, uzblīdis ķirbjveidīgā izaugumā un pildīts ar ūdeni. Vaintē piekļāva lūpas tā atverei un sūca iesaldināto ūdeni, līdz jutās remdējusi slāpes. Pēlis aiz viņas, viegli trīsēdams, ar lēnām, krampjainām kustībām saritinājās garā tīstoklī un atslējās pret sienu. Tur tas atdzisa un ieslīga komatozā nemaņā līdz nākamajai vajadzības reizei.

Cauru nakti bija lijis. Vaintē izgāja zem klajas debess; mitruma piesūkusies, pēdas nemīlīgi skāra pītā grīda. Visu ceļu līdz ambesedam Vaintē centās turēties zem jumta. Fārgajas cita pēc citas pievienojās viņas gājienam, garā procesijā virzīdamās aiz muguras.

Katru rītu pirms darbu sākuma projektu vadītājām, tāpat kā citām pilsonēm, bija noteikti jāiziet caur ambesedu. Tur viņas uz brīdi piestāja un patērgāja. Šis plašais centrālais laukums veidoja pilsētas sirdi. Ap to virmoja visas pilsētas daudzveidīgā rosme. Dziļi ieslīgusi pārdomās, nemanīdama pilsētnieces, kuras grieza viņai ceļu, Vaintē devās uz savu iemīļoto vietiņu rietumu spārnā, kuru pašu pirmo apmirdzēja austošā saule. Viņa bija eistaā — tā, kura vienmēr iet taisni. Viņa labsajūtā atspiedās pret saulē iesilušo koka krevi. Saullēkta stari, nolidami pār viņas seju, sakļāva acu zilītes šaurās spraudziņās. Vaintē ar gandarījumu nolūkojās, kā Alpisaka mostas jaunai dienai. Tas viesa viņā citādu siltuma sajūtu, vēl tīkamāku. Viņa apzinājās savu cildeno misiju. Viņas pilsēta! Viņai to audzēt, veidot, izvērst, izcirst pilsētas veidolu šā nemīlīgā krasta mežonībā. Kad aukstie vēji, kas šausta Inegbanu, kļūs nepanesami, jaunā pilsēta jau aicinās šurp. Tad viņas ļaudis pārcelsies uz šejieni, un visu mutēs būs Vaintē vārds, ik mirkli tiks godināts viņas veikums. Tiesa gan, katru reizi šo domu pavadīja tikko manāms nemiers pašā apziņas stūrītī: ar to dienu, kad tas notiks, Vaintē vairs nebūs eistaā. Līdz ar citām ieradīsies Malzasa, Inegbanas eistaā, kurai lemts pārvaldīt arī šo pilsētu. VARBŪT. Šo pēdējo vārdu Vaintē slēpa dziļi sirdī un nekad neizrunāja. VARBŪT. Laikam ritot, daudz kas var gadīties. Malzasa vairs nav jauna, pastāv zināms spiediens no apakšas, ar gadiem viss mainās. Kad pienāks laiks, Vaintē saslies seksti jaunai cīņai. Šobrīd pietiek, ka viņa būvē pilsētu. Un būvē labi.

Etdīrga uztvēra Vaintē skatienu un nekavējoties pakļāvās aicinošajam žestam.

- Vai noskaidroji, kas nogalinājis lopus? — Vaintē vaicāja.

- Noskaidrojām, eistaā. Liels astazous melnā krāsā ar slepkavīgiem nagiem un gariem, asiem zobiem — tik gariem, ka tie rēgojas no zvēra mutes pat tad, ja tā aizvērta. Stalana izlika slazdus pie cauruma, ko tas izrāvis žogā. Tur mēs to arī šorīt atradām mirušu. Slazdi bija apskāvuši viņa ķepas, viens no tiem aptinies ap kaklu un nožņaudzis zvēru.

- Nocērtiet tam galvu, notīriet galvaskausu un atnesiet man!

Vaintē deva zīmi, ka saruna izbeigta, un tūdaļ pieaicināja Vanalpē. Bioloģe atstāja sarunu biedrenes un devās šurp.

- Tu ziņosi par jaunajām pludmalēm, — Vaintē norādīja.